Mežtaka - Dabas skaistums

Aiz „Rāmkalniem” Mežtaka uzvijas augstajā Gaujas senlejas stāvkrastā un pa tā augšdaļu izved cauri Gaujas ciemam, līdz atkal nonāk lejā. Tālāk tā šķērso Lorupi un aizvijas gar Gaujas līkumiem līdz vienam no iespaidīgākajiem Gaujas atsegumiem – Velnalas klintīm, tad uzved Ķeizarskatā un apmet loku līdz Ķeizarkrēslam, Kaķīškalna „Mežakaķim” un Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei, līdz sasniedz Siguldas centru.

Izmetusi loku cauri Siguldai, Mežtaka gar Vējupītes gravas kreisā krasta augšdaļu nonāk līdz Paradīzes kalnam, no kura pa stāvām kāpnēm ved lejup Gaujas senlejā un Vējupītes gravā. Lielāko daļu no tālākā maršruta Mežtaka virzās pa mazām, vientuļām meža takām un cauri nelielām pļavām (jūnijā zied sveķenes), šķērsojot daudzu mazo upīšu gravas, kuru krastos slejas smilšakmens atsegumi. Posma pēdējie seši kilometri virzās pa nelielu ceļu gar Līgatnes dabas takām. Pirms Līgatnes Mežtaka paceļas augšup pa Gaujas senlejas nogāzi, bet Līgatnē atkal nolaižas Līgatnes upītes dziļajā gravā, kuras krastos izvietojies bijušās Līgatnes papīrfabrikas ciemats.

Viens no ainaviski skaistākajiem Mežtakas posmiem ved cauri vēsturiskajam Līgatnes papīrfabrikas ciematam, gar Spriņģu iezi izlīkumo pa Skaļupes takām un Mitoloģisko taku, iegriežoties vienā no Dzelzs priekškara slepenākajiem objektiem – Padomju bunkurā, tad turpinās pa ceļu gar Roču rezervātu, šķērso Amatu, pa kuras ģeoloģisko taku (skaistākais un klinšainākais Amatas posms) nonāk līdz Zvārtes iezim. Tālāk Mežtaka uzskrien Amatas ielejas augstajā krastā un pa vēsturisko Cēsu–Rīgas „lielceļu” (tagad – mazs lauku un meža ceļš ar vecajiem ceļa stabiem) aiziet līdz Rakšiem, atkal paceļas Vāļukalnos un no Ozolkalna gar Gaujas krastu izlīkumo Cīrulīšu dabas takās, kas bagātas ar smilšakmens klintīm un avotiem. Pie Gaujas ielas tas beidzas, taču ceļinieki pa šo ielu var aiziet līdz 2,8 km attālajai Cēsu vecpilsētai, vēl vienu dienu pavadīt Cēsīs un tad turpināt maršrutu.

Līdz ūdenstūristu apmetnei „Lenči” Mežtaka ved pa nelieliem – mežu, Gaujas loku un vecupju ieskautiem – ceļiem un takām, bet pirms Ērģeļu klintīm tā iekļaujas apkaimes izteiktajā reljefā, ievērojami „ceļoties” un „krītot” mazu strautu izvagotajā Gaujas senlejas krasta nogāzē. Aiz Ērģeļu klintīm Mežtaka mazu brīdi pagriežas atpakaļ Cēsu virzienā, bet Pieškalnos – uz Rāmniekiem, pie kuriem pa tiltu šķērso Gauju. Aiz ūdenstūristu apmetnes „Jāņrāmis” Mežtaka pilnībā attaisno savu nosaukumu, turpmākos kilometrus līkumojot pa skaistu, gaišu skujkoku mežu, līdz sasniedz „Caunītes”, pie kurām atrodas viena no Gaujas krastu skaistākajām atpūtas vietām.

No „Caunītēm” Mežtaka ved pa skaistiem priežu siliem un mētrājiem, pāri vai apkārt pakalniem un nogāzēm. No Sietiņieža paveras viens no skaistākajiem Gaujas skatiem, un te ir vērts izstaigāt Sietiņieža dabas taku. Tālākais maršruts līdz pat Valmieras pievārtei ved pa mežiem, garām nelielām viensētām. Aiz Valmieras apvedceļa Mežtaka ved pa pilsētas ietvēm, bet pēdējo posmu no tautā iesauktā „Dzelzīša” (bijušā šaursliežu dzelzceļa tilta) līdz pat Cēsu ielai – pa mazām Gaujas krasta koku ieskautām takām un ceļmalu.

Mežtakas sākums šajā posmā sakrīt ar Gaujas dabas taku, kas ved gar pašu upes krastu. Mežtaka divās vietās (pirms Sedas pagrieziena un Kaučiem) šķērso A3 ceļu (uzmanīgi!) un turpinās pa maziem meža ceļiem, gar smilšu-grants karjeru, bet pie Oliņu pagrieziena izved uz grantēta ceļa. Pēc 3,5 km gājuma pa to atkal jāpagriežas pa labi, un turpmākais maršruts līdz Spicu tiltam ved pa maziem un nomaļiem meža ceļiem, kur aiz t. s. Zemās salas atrodas viens no skaistākajiem aizsargājamo ainavu apvidus „Ziemeļgauja” skatiem. Posma galapunktā, kur ceļš P24 šķērso Spicu tiltu, ir izveidota atpūtas vieta un ūdenstūristu apmetne.

Mežtaka šķērso Spicu tiltu un aizlokās līdz četriem Kokšu ezeriem (ap 4 km), ko virknē savieno mazs strauts. To apkaimē ir izveidotas atpūtas un telts vietas un dabas izziņas taka. Te ir skaistas ainavas un lieliski sēņu meži. Aiz pēdējā no Kokšu ezeriem – Dibena ezera – pēc pusotras līdz divu stundu gājiena nokļūstam Cirgaļu kāpu masīvā, ko šķērsojam ziemeļu–dienvidu virzienā. Arī tālākais Mežtakas posms šķērso lielu mežu apgabalu, kur redzama kāda savrupa viensēta vai mazs ezeriņš. Posms beidzas mazā ciematā ar nosaukumu Zaķi, kur nav pakalpojumu, tādēļ, plānojot gājienu, ir jāpārdomā loģistika un nakšņošanas iespējas. Posms atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja”.

Pametusi Api, Mežtaka pirmos kilometrus vijas pa paugurainām lauksaimniecības zemju ainavām, tad atkal ieskrien lielā mežu masīvā, ko pārtrauc tikai daudzo ezeriņu un ezeru zilie spoguļi. Aiz Peļļiem Mežtaka sakrīt ar Peļļu taku, šķērso Latvijas/Igaunijas robežu un 2 km izvijas gar Smilšāja, Sūnekļa un Ilgāja ezera krastiem Igaunijas pusē, ko sauc par Paganamā (tulkojumā – Velna zeme). Šeit tā nolaižas t. s. Kornetu-Peļļu subglaciālajā iegultnē, kas ir viena no iespaidīgākajām Latvijas gravām. Pie Ilgāja Mežtaka atkal atgriežas Latvijā un pa izteikti paugurainu apvidu aizved līdz Drusku pilskalnam, kas sasniedzams, kāpjot pa stāvu taku. Kornetos Mežtaka atkal „nolaižas” lejā. No Kornetu centra līdz Latvijas/Igaunijas robežai ir nepilni 3 km. Pa ceļam vērojamas skaistas ainavas Lielā un Mazā Baltiņa krastos. Posms atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Veclaicene”.

Šķērsojot Latvijas/Igaunijas robežu pa mazu, vietējo cilvēku iemītu celiņu, Mežtaka pa lauku ceļiem aizlokās tālāk cauri nelieliem ciematiem, gar retām viensētām, līdz pamazām paceļas augšup pa Hānjas augstienes rietumu nogāzi līdz Lielā Munameģa – Suur Munamägi (tulkojumā no igauņu valodas „lielais olas kalns”) – pakājei. Visā Mežtakas maršrutā no Rīgas līdz Tallinai šī ir augstākā vieta. Te ir vērts uzkavēties ilgāku mirkli, lai izbaudītu Hānjas ainavas un vietējo ēdienu.

Mežtaka ved lejup no Hānjas augstienes augstākās vietas, apmet loku ap Vasknas ezera dienviddaļu un aizved tālāk pa maziem lauku ceļiem, kurus ieskauj atsevišķas viensētas un nelielu zemnieku saimniecību puduri. Daudzie pauguri ir apauguši ar mežu, bet to lēzenākajās nogāzēs ir iekopti lauciņi. Pie Tsīstres ciema ir vairāk lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un apkaimes ainavā vasaras otrā pusē redzami skaisti briestošas labības lauki.

Mežtakas posma pirmā trešdaļa izlokās pa skaistās Piuzas upes ielejas takām, bet pie Hermas (Härma) ciema pagriežas uz Obinitsu (Obinitsa), kas ir nozīmīgs Setu zemes jeb Setomā (Setomaa) kultūras centrs. Šeit ir vērts izbaudīt vietējās Setu tradīcijas. Aiz Obinitsas Mežtaka atkal vijas cauri skaistiem priežu mežiem ar virsājiem, vēlreiz nolaižas dziļajā Piuzas ielejā un pie Piuzas alām pagriežas austrumu virzienā. Tālāk tā seko Piuzas ielejas kreisā krasta nogāzei, līdz sasniedz nākamo orientieri – autoceļu un dzelzceļa līnijas pirms Koidulas dzelzceļa stacijas.

Mežtaka ved cauri plašajiem Setu zemes jeb Setomā (Setomaa) mežiem, gar purvu malām un cauri virsājiem, kas septembrī iegūst pasakaini violetus krāsu toņus. Šis ir mazapdzīvots apvidus, kur gājējs sajutīs ciešu saikni ar savvaļas dabu. Pie Ersavas (Õrsava) ezera Mežtaka šķērso gājēju tiltiņus, apmetot loku ezeram, līdz nonāk Verskas centrā. Arī šajā posmā ir iespēja izbaudīt Setu zemes tradīcijas, ēdienu un dzērienus.

Pametusi Versku, Mežtaka pagriežas uz ziemeļrietumiem un īsu brīdi aizlokās netālu no Pleskavas ezera (Pihkva järv) Verskas līča. Izmetusi loku cauri lielākam mežu masīvam, tā iznāk pie Laosinas (Laossina) ciema, kur var iepazīt Setu reliģiskās tradīcijas. Mežtaka šajā posmā iet pa Peipusa (Peipsi) zemieni, tādēļ apkaime ir līdzena, un zemi šeit izmanto galvenokārt lauksaimniecībā. Šķērsojusi Vehandu (Võhandu) upi pie Vēpsu (Võõpsu) ciema, Mežtaka pagriežas uz Repinas (Räpina) pusi.

Lielākā šī Mežtakas posma daļa ved cauri neapdzīvotam mežu apgabalam, kas izvietojies rietumos no Emajē-Sūrso (Emajõe-Suursoo) mitrāja, kura aizsardzībai izveidots dabas liegums Peipsivēre (Peipsiveere). Pie Kastres (Kastre) ciema Mežtaka atgriežas “civilizācijā” un gājēji, šķērsojot Emajegi upi ar vietējā pārcēlāja palīdzību, nonāk Kavastu ciemā. 3,5 km attālumā no Kavastu atrodas Peipsivēres Apmeklētāju centrs un dabas taka.

Šī Mežtakas posma pirmā puse ved pa skaistiem skujkoku mežiem, īpaši Jerveveljas (Järvevälja) aizsargājamo ainavu apvidū, kur taku no ziemeļiem ietver skaistas kāpas, bet no dienvidiem – augstais purvs. Rannapungerjā (Rannapungerja) vērts piestāt pie kioska un nopirkt kūpinātās zivis – Peipusa repšus (igauniski – rääbis) un vietējos lauku labumus. Rannapungerjas upi taka šķērso pa autoceļa tiltu un pie Kauksi iznāk Peipusa (Peipsi järv) krastā. Šeit ir atpūtas vieta, kur var notiesāt pirktās zivis. Šīs un nākamās dienas posmā Peipusa krasts atgādina lielisku jūras pludmali ar skaistām, priedēm apaugušām kāpām.

Mežtaka šajā un nākamajā dienā izvijas cauri jaunākajam Igaunijas nacionālajam parkam – Alutaguses Nacionālajam parkam (precīzāk – atsevišķām un plašākā apkārtnē izveidotām šī parka daļām), kas dibināts 2018. gadā. Parka svarīgākais mērķis ir Igaunijas lielāko skujkoku mežu un purvu apgabalu aizsardzība. Šis ir arī viens no mazapdzīvotākajiem ziemeļaustrumu Igaunijas apvidiem.

Pametusi Kuremē klostera kalnu, Mežtaka šķērso izcili ainavisko Kurtnas aizsargājamo ainavu apvidu (ietilpst Alutaguses Nacionālajā parkā), kur starp skaistiem, gaišiem skujkoku mežiem iegūlušas daudzo ezeriņu zilās acis (kopā 42 ezeri, lielākais blīvums Igaunijā). Mitrākās vietās ir izveidotas koka laipas, bet grāvjus un mazas upītes šķērso koka tiltiņi. Alutaguses Sporta un atpūtas centra apkaimē izveidots pastaigu un nūjošanas taku tīkls.

Aiz Vasaveres Mežtaka vēl īsu brīdi izlokās pa Kurtnas aizsargājamo ainavu apvidu, apjož kūdrā izstrādātu purvu masīvu, šķērso Oru pilsētu un, apmetusi loku apkārt Vokas upes ielejai, nonāk pie Baltijas jūras, kur pagriežas uz rietumiem. Šeit, Somu līča krastā, paceļas t. s. Ziemeļigaunijas glints – stāva, klinšaina un ar mežu apaugusi kāple, kas ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem stiepjas līdz Tallinai un tālāk līdz Rietumigaunijas salām. Mežtaka iet pa glinta augšpusi, nolaizdamās upju ielejās. Toilas-Oru parkā tā šķērso dziļo un plašo Pihajegi (Pühajõgi) ieleju un nonāk Toilā – populārā piekrastes kūrortā.

Viens no neparastākajiem Ziemeļigaunijas Mežtakas posmiem, kas piemērotos laika apstākļos ved pa iespaidīgā Ziemeļigaunijas glinta pakāji, bet Valastes un Sakas ciemos paceļas glinta augšpusē, atklādams skaistas ainavas uz Somu līci no t. s. Viru pacēluma. Sakas – Ontikas – Toilas posmā (ap 23 km garš) Ziemeļigaunijas glinta maksimālais augstums sasniedz 55 m. Skaidrā laikā no Ziemeļigaunijas glinta malas var redzēt 50 km attālās salas – Lielo un Mazo Tītarsāri (Suur Tütarsaar; Väike Tütarsaar), kas pieder Krievijai.

Aiz Vainupea ciema Mežtaka šķērso pirmā Igaunijas nacionālā parka – Lahemā (Lahemaa), kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “Līču zeme”, – robežu. Kopā piecas ar pusi dienas Mežtaka turpmāk met lokus pa pussalām un līčiem izroboto Lahemā Nacionālā parka piekrasti, iepazīstinot ar tā nozīmīgākajām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.  Nacionālajā parkā ir jāievēro iekšējās kārtības noteikumi. Šajā dienā Mežtaka iet pa skaistiem un klusiem piekrastes mežiem, kur rudenī bagātīgi aug sēnes. Tā šķērso ainavisko Altjas zvejniekciemu. Posma noslēgumā – Oandu – atrodas Igaunijas valsts mežu (RMK) apmeklētāju centrs, kur var iegūt informāciju par mežu biotopiem un mežu apsaimniekošanas tradīcijām.

Posmā no Oandu līdz Vesu (Võsu) Mežtaka ap 9 km garumā ved pa skaistu, mežiem klātu iekšzemes kāpu apvidu, kur uz priedēm vietām redzamas sveķu ieguves ailes. Sveķus Baltijas valstīs šādā veidā ieguva līdz pat 20. gs. 60.–70. gadiem. Koki ir bagātīgi apauguši ar ķērpjiem, kas liecina, ka gaiss ir tīrs. Rudenī takas malas izrotās sēnes un mellenes. Izmetusi loku cauri Vesu (Võsu) ciemam (populārs kūrorts), Mežtaka pa skaistu piekrastes mežu promenādi aizved līdz Kesmu ciemam. Ir vērts aiziet līdz kilometru attālajiem Vanajiri (Vana-Jüri) akmeņiem pussalas galā un izstaigāt Kesmu vēsturiskās vietas.

Pirmo trešdaļu no šī posma Mežtaka iet cauri Kesmu pussalai, kas atgādina teiksmainu pasaku vietu ar mežainām kāpām un sūnām apaugušiem akmeņu laukiem. Pie Eru tā 2 km garumā iet gar Vesu (Võsu) – Kotkas ceļu, izlokās cauri Vihaso (Vihasoo) ciemam un tālāk seko ceļmalai, no kuras vietām var redzēt Eru līci un Kesmu pussalu. Posmā apskatāmi vieni no iespaidīgākajiem Lahemā Nacionālā parka akmeņiem – Tammispea un Jāņa-Toma (Jaani-Tooma Suurkivi) dižakmeņi, kuri atgādina milzīgus klints bluķus. No Vīnistu jūrā labi saskatāma Mohni sala ar bāku.

Šajā dienā Mežtaka šķērso Jumindas pussalu. Pametusi Loksu, Mežtaka pēc 7 km pagriežas garām padomju laiku militārajam objektam – Haras zemūdeņu ostai. Lai apmeklētu ostu (ieeja par maksu), ir jānoiet vēl 2 kilometri. Tālāk Mežtaka šķērso izcili skaistu mežu un purvu apgabalu, kura rietumu galā slejas augstas, mežiem apaugušas smilšu kāpas. Tālākajā posmā no Pedaspea līdz Tsitrei tā seko ceļa malai, pirms Tsitres pietuvojoties nelielam Ziemeļigaunijas glinta posmam, kura ziemeļgalā atrodas Mūksi (Muuksi) pilskalns. Tsitres atpūtas vieta atrodas 0,2 km attālumā no jūras.

No Kabernēmes maršruts ved pa mežu, kur vērojami akmeņu krāvumi, kas radušies pēdējā ledus laikmetā. Tālāk Mežtaka uzvijas 20 m augstumā un ved gar bijušo Ancilus ezera krastu. Pirms ierašanās Kalevi-Līvas (Kalevi-Liiva) holokausta memoriālā, taka šķērso Kaberlas–Kabernēmes ceļu un ved pa Kaberlas strauta ieleju. Tālāk Mežtaka turpinās līdz Linnamē (Linnamäe) HES un trošu tiltam, gar seno Linnamē pilskalnu maršruts  ved gar Jegalas upes labo krastu līdz Jegalas ūdenskritumam. 500 metrus uz augšu no ūdenskrituma atrodas Suka tilts, kuru šķērsojot, nonāk upes pretējā krastā. Tālāk Mežtaka izved cauri Kogi ciemam un nonāk Jēlehtmē.

Izejot no Veisiejai pilsētiņas centra, Mežtaka šķērso Veisiejis ezera caurteku, tad pa Vytauto, Turgaus un Leipalingio (ceļš Nr. 134) ielām aizved līdz Snaiginas ezera krastam, kur atrodas skatu tornis un atpūtas vietas. Šķērsojusi nelielu meža masīvu Veisiejai pievārtē, Mežtaka aptuveni 1,4 km ved gar Veisiejai – Barčiai (Nr. 2529) ceļu, tad pagriežas pa labi. Tālāk tā turpinās caur skaistu priežu mežu līdztekus Ančia ezeram, kura apkaime ir bagāta ar ogām un sēnēm. Pagriežoties austrumu virzienā, Mežtaka no dienvidiem tuvojas Barčiai ciemam, un tālāk līdz Trikojis ezeram ved cauri labības laukiem. Pie Trikojis ezera līča Mežtaka šķērso meža puduri, no tā iznākot pie ceļa Nr. 2517. Šis Mežtakas posms ietilpst Veisieju reģionālajā parkā.

No Trikojis ezera un Bertašiūnai ciema Mežtaka pa ceļu Nr. 2517 virzās uz dienvidiem, šķērso Leipalingis –  Kapčiamiestis ceļu (Nr. 2505) un Viktarinas ciemu. Tālāk tā apmet loku Stirtos ezeram un pa meža ceļiem ved cauri plašam meža masīvam, kur vietām redzamas klajākas ainavas un nelieli ciemi. Vasarā mežā bagātīgi aug mellenes un sēnes. Mežtaka šķērso caurteku, kas savieno Baltajis Bilsas un Juodajis Bilsas ezerus, paceļas stāvā ezera krastā un pagriežas uz dienvidiem. No šīs vietas ir saskatāms  Didžiasalis ciems. Posms no Trikojis ezera līdz Viktarinas ciemam ietilpst Veisiejai reģionālā parka teritorijā.

Līdz pat Merkys upes ietekai Nemunā Mežtaka ved gar Nemunas upes ielejas krastiem, ko Dainavas zemienes  (Dainavos lyguma) apvidū ieskauj plašie un skaistie Dzūkijas meži. Ik pa brīdim mežu masīvā ir atklātas vietas, kurās izvietojušies nelieli ciemi. Pie Česukai ciema Mežtaka met lielu loku apkārt Merķes ietekai Nemunas upē, jo tuvākais tilts atrodas uz A4 ceļa. Šeit redzamas iespaidīgas ainavas pāri plašajai un dziļajai Merķes ielejai. Šķērsojusi Merķi, Mežtaka pa mazu lauku ceļu gar upes kreiso krastu aizstiepjas līdz Merķines pilskalnam, no kura paveras viena no skaistākajām Dienvidlietuvas ainavām. Pa mazajām un līkumainajām Merķines ieliņām (Piliakalnio, V. Sladkevičiaus, S. Dariaus ir S. Girėno) Mežtaka sasniedz ciema centru. Šis Mežtakas posms ietilpst Dzūkijas Nacionālajā parkā.

Merķines pilsētā Mežtaka pa Seinų ielu dodas Nemunas virzienā, pagriežas pa labi un nonāk pie skatu torņa. No tā paveras izcila ainava pāri plašajai upes ielejai un salai Nemunas upē, kuru nogana mājlopi. Vairāk kā 3 km garumā Mežtaka virzās tuvu stāvajām Nemunas ielejas krasta nogāzēm, tad strauji pagriežas uz ziemeļiem un tālāk pa maziem meža ceļiem rietumu virzienā aizved līdz Netiesos un Druskininku ciemiem. Aiz Druskininkai ciema tā šķērso šajā posmā lielāko atklāto apvidu ar skaistiem skatiem. Turpmāk Mežtaka virzās līdztekus Nemunas ielejai, taču pati upe no takas nav saskatāma. Vietām ceļā ir pauguri ar stāvām nogāzēm. Pie Vangelonys ciema Mežtaka atkal iznāk klajākā vietā, šķērso nelielu meža masīvu un pa Vangelonių un Saulėtekio ielām sasniedz Nemunaitis ciema galveno ielu. Šī posma daļa no Merķines līdz Druskininku ciemam atrodas Dzūkijas Nacionālajā parkā.

Pirmos 2 km Mežtaka līkumo gar Lampēdžu ūdenskrātuves ziemeļu krastu un iepretī kapsētai izved uz autoceļa. Pa ietvi gar ceļu turpinot gaitu Raudondvares virzienā, Mežtaka pēc 1,7 km šķērso Nevēžas upi pa Kaža Veverska tiltu. Pēc 0,6 km Mežtaka nogriežas pa kreisi uz Pakalnės ielu un iepretī Nevēžas upes ietekai Nemunas upē pa mazām taciņām virzās gar Nemunas labo krastu. Nemunas ielejas krastos redzamas senu pilskalnu vietas. Aiz Šilelis ciema Mežtaka turpinās pa gājēju/veloceliņu līdz Kulautuvas mazpilsētai, pirms kuras vēlreiz izmet loku pa mazu meža taku. Tālāk Mežtaka virzās pa Pušyno un V. Augustausko ielām, kur sasniedz šī posma galamērķi.

SVARĪGS. Kauņas pilsētu šķērsojošajos posmos marķējuma nav.

Aptuveni 0,5 km aiz Kirkšnoves Mežtaka nogriežas pa kreisi no Ariogala–Betygala ceļa (Nr. 3504) un tālāk līdz pat galamērķim pie Raseiniai–Baisogala ceļa (Nr. 225) izvijas līdztekus Dubīsas upes līkumiem, kur palieņu pļavas ik pa brīdim nomaina nelieli mežu masīvi un mazi ciematiņi. Vietām paveras plaši skati uz augstajiem Dubīsas ielejas krastiem un pilskalniem. Šajā posmā ir izteikts reljefs – Mežtaka virzās pa stāvajām krasta nogāzēm augšup un lejup, sniedzot neparastu gājiena pieredzi. Šis ir posms gājējiem – “gardēžiem”!

Šis maršruta posms ved pa Austrumžemaitijas augstieni. Mežtaka 5 km garumā izlokās cauri lauksaimniecības zemju ainavai, šķērso Šiauliai–Tauragė dzelzceļa līniju un cauri Šimša mežam Tytuvėnai reģionālajā parkā pa maziem meža ceļiem nonāk Ķaunoru ciemā. Cauri ciemam tā  izved pa galveno – Draugystės ielu un pēc 0,5 km pagriežas pa kreisi uz ziemeļrietumiem (ceļš Nr. 2122), pēc 4 km sasniedzot Pašiaušė ciemu. Vēl pēc 4 km Mežtaka nolaižas Dubīsas ielejā un pagriežas pa kreisi, virzoties gar upes labo krastu. Pēc 0,5 km tā sasniedz posma galamērķi. Dengtiltis un nākamais Mežtakas posms atrodas Kurtuvēnu reģionālajā parkā.

Kurtuvēnu reģionālais parks ir viens no mežainākajiem Viduslietuvas apvidiem ar ļoti izteiktām, ledāja veidotām reljefa formām Žemaitijas augstienes rietumdaļā starp Dubīsas un Ventas ielejām. No Dengtilča pa maziem meža ceļiem Mežtaka izved uz Kelmė ceļa (Nr. 2106), īsu brīdi virzās gar to ziemeļaustrumu virzienā un pēc 0,4 km nogriežas pa kreisi. Tālāk tā apmet plašu loku un pa meža takām turpinās Pageluvja un Geluva ezera virzienā. Apmetusi loku ap Geluvas, Barsukīna un Dubukas ezeriem, Mežtaka turpinās rietumu un ziemeļrietumu virzienā, pa tuneli šķērso A12 šoseju un tālāk pa atklātākām vietām, kur izvietojušies nelieli ciemi, apmet kārtējo loku apkārt Dambos dīķim. Dīķa rietumu krastā atrodas Kurtuvēnu ciems. Pa ciema galveno – P. Višinskio ielu Mežtaka sasniedz šī posma galamērķi

Pa mazām meža takām un nelieliem ceļiem Mežtaka ved cauri Kurtuvēnu reģionālajam parkam. Tajā ierīkotas dabas izziņas takas. No Kurtuvēniemi Mežtaka izved pa skaistu koku aleju un tālāk kā maza lauku taka aizvijas starp zivju dīķiem, nelieliem, pļavām apaugušiem pakalniem, līdz atkal nonāk mežā. Mežtaka apmet loku Vainagu ciemam, pa kok a laipām izved cauri mitrājam un nonāk pie pilskalna Vainagių ezera krastā. Turpmākos 8 km līdz Šaukēniem tā turpinās kpilsētiņā Mežtaka turpinās pa Juodlės ielu.

Šajā Mežtakas posmā ir viens no Žemaitijas augstienes augstākajiem reģioniem un viens no augstākajiem pauguriem – Šatrijas kalns, no kura paveras izcila ainava (228 m). Žemaitijas augstieni caurauž mazi, līkumaini ceļi, kas ik pa brīdim uzlokās kādā augstā paugurā, lai aiz tā atkal strauji mestos lejup. Pirmos 2,4 km Mežtaka virzās gar Ramučiai–Luokė ceļu un tad pagriežas pa kreisi uz dienvidiem, apmetot plašu loku ap Šatrijas kalnu. Aptuveni 2 km aiz Šatrijas kalna Mežtaka nonāk līdz Užmiestis, pagriežas pa kreisi uz dienvidiem un aptuveni 10 km garumā turpinās pa Luokė–Užventis ceļu Nr. 2114. Tad Mežtaka pagriežas pa labi uz dienvidrietumiem un pēc aptuveni 7 km sasniedz Pavandenes centru. Visā maršruta posmā atklātas vietas mijas ar nelieliem meža puduriem, radot jauku mozaīkveida ainavu. 

Mežtaka pa gājēju promenādi izmet loku gar Masča ezera ziemeļu krastu un tālāk pa Ežero, L. Giros un Plungės ielām (ietves, gājēju/veloceliņi) virzās uz rietumiem. Apmēram 2,5 km attālumā no Masča ezera tā pagriežas pa kreisi uz dienvidrietumiem, un pa ceļu Nr. 4606 dodas Lieplaukė virzienā. Pēc 2,1 km pie Užgiriai ciema Mežtaka pagriežas pa labi uz ziemeļiem, lai pa mazām meža takām un koka laipām šķērsotu Germantas ainavu liegumu. Aiz Germantas ezera tā turpinās pa J. Petrovskio ielu, nogriežas uz Plungės, šķērso dzelzceļu, ceļu aplī nogriežas pa labi (Margiukų iela), tad pa kreisi (Šilelio iela), šķērso A11 šoseju un pa nelielu lauku ceļu pēc 5 km sasniedz Buožēnu ciemu.

No Božēniem Mežtaka izmet zigzagveidīgu loku, pēc 5 km šķērso Seda–Gaudikaičiai ceļu (Nr. 161) un pēc 2 km nonāk Gadūnavu ciemā. Tālāk tā virzās uz ziemeļiem un pēc 2,5 km sasniedz Pamarkijos mežu. Nākamos 7 km Mežtaka šķērso Plinkšu mežu biosfēras apgabalu un nonāk Plinkšu ciemā, pēc 2 km sasniedzot šī posma galamērķi. Posma sākumā vērojamas atklātas Žemaitijas augstienes ziemeļdaļas ainavas, bet tā otrajā pusē ceļš pārsvarā ved pa mežaini.

Pirmos 3,5 km Mežtaka ved pa skaistiem mežiem, kas klāj Žemaitijas augstienes paguru nogāzes. Līdz Aukstā kara muzejam tā sakrīt ar Plokštines izziņas taku. No muzeja Mežtaka 5 km garumā seko Plokštinės ceļam, kur izveidots gājēju/veloceliņš un, tuvojoties Plateļu ezeram, nolaižas ezera ieplakā. Pie ceļa Nr. 3202 (Malūno iela) Mežtaka pagriežas pa kreisi uz dienvidaustrumiem un tūlīt pēc 0,3 km seko pagrieziens pa labi uz dienvidiem -  dienvidrietumiem. Pēc aptuveni 0,5 km tā sasniedz Ilgio Ežero ielu. Nākamo 5,5 km garumā Mežtaka apmet plašu loku apkārt Iļģa un Beržoras ezeriem, sasniedzot Beržoras ciemu. Aiz ciema, virzoties pa Plungės ielu pēc 2 km Mežtaka sasniedz Plateļu pilsētas centru un pa Ežero ielu izmet vēl vienu loku līdz pludmalei un Šeireės izziņas takai. Tālāk pa Ežero, Naujoji un Žemaičių Kalvarijos ielām Mežtaka atgriežas pilsētas centrā.

Mežtaka Rendā īsu gabaliņu izlokās gar Īvandes upītes klinšainajiem krastiem un tad izved uz Kroju ceļa. Sākumā redzamas atklātas ainavas, bet vēlāk taka turpinās cauri mežam. Vietām paveras skati uz Abavas senleju. Pamazām nomainās dabas ainavas, jo Mežtaka pamet Kursas zemienes Pieventas līdzenumu un lēzeni paceļas pa Austrumkursas augstienes Vānes nolaidenumu, sasniedzot 50–60 m vjl. Pirms Valgales ciema tā apmet loku apkārt dziļajai Valgales upītes gravai un līdz pat Sabilei virzās pa Abavas senlejas pamatkrasta augšdaļu, tikai pie Sabiles nolaižoties lejā līdz Abavas tiltam (Lāčplēša, Kuldīgas ielas). Sabiles apkaimē jau atkal nomainās dabas apvidus un te vērojamas Austrumkursas augstienes Saldus pauguraines ainavas. Abavas senlejas dziļums starp Rumbciemu un Sabili sasniedz aptuveni 40 m. Mežtaka šajā un nākamajā dienā šķērso dabas parku “Abavas senleja”. 

Mežtaka turpinās pa Abavas kreiso krastu – Kr. Barona ielu. Tālāk kā maza taciņa tā šķērso Abavas senlejas pļavas un mežu pudurus, līdz sasniedz pakalnu, ko sauc par Zviedru cepuri. Aiz Zviedru cepures pa mazu lauku ceļu Mežtaka virzās līdz Plostu–Pūces ceļam (V1471), šķērso Amulu un pie Kalnmuižas uzvijas augšup Abavas senlejā, pa kuru nākamos 6 km ved līdz Aizdzires muižas parkam. Vēl 1 km ziemeļu virzienā, un Mežtaka šķērso Abavas senleju visā platumā, atklādama vienus no skaistākajiem senlejas skatiem. Abavas senlejas dziļums šajā vietā ir ap 40 m. Aiz Zvejnieku tilta Mežtaka paceļas senlejas ziemeļu nogāzē, kur sastādīti vīnogu dārzi. Izlīkumojot cauri mežam, tā šķērso Kandavas–Rendas ceļu (P130) un tālāk pa Sabiles ielu sasniedz Kandavu. Pa šīs ainaviskās mazpilsētas Lauku, Ozolu, Zīļu, Sabiles un Pils ielām Mežtaka nonāk līdz Bruņinieku pilskalnam. Visā posma garumā Mežtaka vijas cauri dabas parkam “Abavas senleja”.

Pa Melnezera ielu Mežtaka pamet Tukumu. Līdz pat Milzkalnei tā vijas cauri skaistiem mežiem, izņemot īsu posmu gar Jaunūdru ceļu. Mežtaka met lokus augšup un lejup pa Raudas paugurmasīva stāvo pauguru mugurām. Viens no augstākajiem punktiem ir Milzkalns, 113 m vjl. Šķērsojusi Tukuma–Milzkalnes–Smārdes ceļu (V1446), Mežtaka izved cauri Šlokenbekas muižai, šķērso Slocenes upīti, apmet loku Bērzājiem un tālāk gar Slocenes kreiso krastu aizlokās cauri skaistajiem mežiem līdz Kārniņu kapiem Tukuma–Milzkalnes–Smārdes ceļa malā. No šejienes Valguma ezers, kura apkaimē atrodas naktsmītnes, ir aptuveni 2,5 km attālumā. Aiz Bērzājiem sākas Ķemeru Nacionālais parks (ĶNP).

Šķērsojusi apvidu ar dažām viensētām, Mežtaka izlīkumo cauri skaistiem skujkoku mežiem un tālākos 6,5 km gar Čaukciemu līdz pat pagriezienam uz Zaļo kāpu ved pa Antiņciema–Smārdes ceļa malu. Apkaime ir līdzena, jo posms ietilpst Piejūras zemienes Engures līdzenumā. No Zaļās kāpas paveras plaši skati uz Zaļo un Raganu purvu. Nelielais meža ceļš izlokās gar kāpas apakšējo daļu un divās vietās purvu šķērso pa koka laipām. Ķemeros Mežtaka virzās gar Partizānu, Robežu, A. Upīša, Katedrāles un E. Dārziņa ielām, gar Meža māju un Vēršupīti, kurā ieplūst sēravotu ūdeņi. Šķērsojot Tūristu ielu, tā turpinās pa Dūņu ceļu līdz Slokas ezeram.  Tālāk Mežtaka šķērso Vēršupītes dumbrājus, kas ir vieni no izcilākajiem mitro mežu biotopiem visā Mežtakas Kurzemes daļā. Pie Melnezera tā pagriežas uz Vecā Ķemeru ceļa un pēc 2 km nonāk Bigauņciemā. Aiz Talsu šosejas (P128) Mežtaka sasniedz Rīgas jūras līča krastu un savienojas ar Jūrtaku. Mežtaka visā posma garumā ved cauri Ķemeru Nacionālajam parkam (ĶNP).