Mežtaka - Sapņu taka

Šķērsojusi apvidu ar dažām viensētām, Mežtaka izlīkumo cauri skaistiem skujkoku mežiem un tālākos 6,5 km gar Čaukciemu līdz pat pagriezienam uz Zaļo kāpu ved pa Antiņciema–Smārdes ceļa malu. Apkaime ir līdzena, jo posms ietilpst Piejūras zemienes Engures līdzenumā. No Zaļās kāpas paveras plaši skati uz Zaļo un Raganu purvu. Nelielais meža ceļš izlokās gar kāpas apakšējo daļu un divās vietās purvu šķērso pa koka laipām. Ķemeros Mežtaka virzās gar Partizānu, Robežu, A. Upīša, Katedrāles un E. Dārziņa ielām, gar Meža māju un Vēršupīti, kurā ieplūst sēravotu ūdeņi. Šķērsojot Tūristu ielu, tā turpinās pa Dūņu ceļu līdz Slokas ezeram.  Tālāk Mežtaka šķērso Vēršupītes dumbrājus, kas ir vieni no izcilākajiem mitro mežu biotopiem visā Mežtakas Kurzemes daļā. Pie Melnezera tā pagriežas uz Vecā Ķemeru ceļa un pēc 2 km nonāk Bigauņciemā. Aiz Talsu šosejas (P128) Mežtaka sasniedz Rīgas jūras līča krastu un savienojas ar Jūrtaku. Mežtaka visā posma garumā ved cauri Ķemeru Nacionālajam parkam (ĶNP).

Mežtaka turpinās pa Abavas kreiso krastu – Kr. Barona ielu. Tālāk kā maza taciņa tā šķērso Abavas senlejas pļavas un mežu pudurus, līdz sasniedz pakalnu, ko sauc par Zviedru cepuri. Aiz Zviedru cepures pa mazu lauku ceļu Mežtaka virzās līdz Plostu–Pūces ceļam (V1471), šķērso Amulu un pie Kalnmuižas uzvijas augšup Abavas senlejā, pa kuru nākamos 6 km ved līdz Aizdzires muižas parkam. Vēl 1 km ziemeļu virzienā, un Mežtaka šķērso Abavas senleju visā platumā, atklādama vienus no skaistākajiem senlejas skatiem. Abavas senlejas dziļums šajā vietā ir ap 40 m. Aiz Zvejnieku tilta Mežtaka paceļas senlejas ziemeļu nogāzē, kur sastādīti vīnogu dārzi. Izlīkumojot cauri mežam, tā šķērso Kandavas–Rendas ceļu (P130) un tālāk pa Sabiles ielu sasniedz Kandavu. Pa šīs ainaviskās mazpilsētas Lauku, Ozolu, Zīļu, Sabiles un Pils ielām Mežtaka nonāk līdz Bruņinieku pilskalnam. Visā posma garumā Mežtaka vijas cauri dabas parkam “Abavas senleja”.

Pirmos 3,5 km Mežtaka ved pa skaistiem mežiem, kas klāj Žemaitijas augstienes paguru nogāzes. Līdz Aukstā kara muzejam tā sakrīt ar Plokštines izziņas taku. No muzeja Mežtaka 5 km garumā seko Plokštinės ceļam, kur izveidots gājēju/veloceliņš un, tuvojoties Plateļu ezeram, nolaižas ezera ieplakā. Pie ceļa Nr. 3202 (Malūno iela) Mežtaka pagriežas pa kreisi uz dienvidaustrumiem un tūlīt pēc 0,3 km seko pagrieziens pa labi uz dienvidiem -  dienvidrietumiem. Pēc aptuveni 0,5 km tā sasniedz Ilgio Ežero ielu. Nākamo 5,5 km garumā Mežtaka apmet plašu loku apkārt Iļģa un Beržoras ezeriem, sasniedzot Beržoras ciemu. Aiz ciema, virzoties pa Plungės ielu pēc 2 km Mežtaka sasniedz Plateļu pilsētas centru un pa Ežero ielu izmet vēl vienu loku līdz pludmalei un Šeireės izziņas takai. Tālāk pa Ežero, Naujoji un Žemaičių Kalvarijos ielām Mežtaka atgriežas pilsētas centrā.

Pa mazām meža takām un nelieliem ceļiem Mežtaka ved cauri Kurtuvēnu reģionālajam parkam. Tajā ierīkotas dabas izziņas takas. No Kurtuvēniemi Mežtaka izved pa skaistu koku aleju un tālāk kā maza lauku taka aizvijas starp zivju dīķiem, nelieliem, pļavām apaugušiem pakalniem, līdz atkal nonāk mežā. Mežtaka apmet loku Vainagu ciemam, pa kok a laipām izved cauri mitrājam un nonāk pie pilskalna Vainagių ezera krastā. Turpmākos 8 km līdz Šaukēniem tā turpinās kpilsētiņā Mežtaka turpinās pa Juodlės ielu.

Kurtuvēnu reģionālais parks ir viens no mežainākajiem Viduslietuvas apvidiem ar ļoti izteiktām, ledāja veidotām reljefa formām Žemaitijas augstienes rietumdaļā starp Dubīsas un Ventas ielejām. No Dengtilča pa maziem meža ceļiem Mežtaka izved uz Kelmė ceļa (Nr. 2106), īsu brīdi virzās gar to ziemeļaustrumu virzienā un pēc 0,4 km nogriežas pa kreisi. Tālāk tā apmet plašu loku un pa meža takām turpinās Pageluvja un Geluva ezera virzienā. Apmetusi loku ap Geluvas, Barsukīna un Dubukas ezeriem, Mežtaka turpinās rietumu un ziemeļrietumu virzienā, pa tuneli šķērso A12 šoseju un tālāk pa atklātākām vietām, kur izvietojušies nelieli ciemi, apmet kārtējo loku apkārt Dambos dīķim. Dīķa rietumu krastā atrodas Kurtuvēnu ciems. Pa ciema galveno – P. Višinskio ielu Mežtaka sasniedz šī posma galamērķi

Aptuveni 0,5 km aiz Kirkšnoves Mežtaka nogriežas pa kreisi no Ariogala–Betygala ceļa (Nr. 3504) un tālāk līdz pat galamērķim pie Raseiniai–Baisogala ceļa (Nr. 225) izvijas līdztekus Dubīsas upes līkumiem, kur palieņu pļavas ik pa brīdim nomaina nelieli mežu masīvi un mazi ciematiņi. Vietām paveras plaši skati uz augstajiem Dubīsas ielejas krastiem un pilskalniem. Šajā posmā ir izteikts reljefs – Mežtaka virzās pa stāvajām krasta nogāzēm augšup un lejup, sniedzot neparastu gājiena pieredzi. Šis ir posms gājējiem – “gardēžiem”!

Merķines pilsētā Mežtaka pa Seinų ielu dodas Nemunas virzienā, pagriežas pa labi un nonāk pie skatu torņa. No tā paveras izcila ainava pāri plašajai upes ielejai un salai Nemunas upē, kuru nogana mājlopi. Vairāk kā 3 km garumā Mežtaka virzās tuvu stāvajām Nemunas ielejas krasta nogāzēm, tad strauji pagriežas uz ziemeļiem un tālāk pa maziem meža ceļiem rietumu virzienā aizved līdz Netiesos un Druskininku ciemiem. Aiz Druskininkai ciema tā šķērso šajā posmā lielāko atklāto apvidu ar skaistiem skatiem. Turpmāk Mežtaka virzās līdztekus Nemunas ielejai, taču pati upe no takas nav saskatāma. Vietām ceļā ir pauguri ar stāvām nogāzēm. Pie Vangelonys ciema Mežtaka atkal iznāk klajākā vietā, šķērso nelielu meža masīvu un pa Vangelonių un Saulėtekio ielām sasniedz Nemunaitis ciema galveno ielu. Šī posma daļa no Merķines līdz Druskininku ciemam atrodas Dzūkijas Nacionālajā parkā.

Līdz pat Merkys upes ietekai Nemunā Mežtaka ved gar Nemunas upes ielejas krastiem, ko Dainavas zemienes  (Dainavos lyguma) apvidū ieskauj plašie un skaistie Dzūkijas meži. Ik pa brīdim mežu masīvā ir atklātas vietas, kurās izvietojušies nelieli ciemi. Pie Česukai ciema Mežtaka met lielu loku apkārt Merķes ietekai Nemunas upē, jo tuvākais tilts atrodas uz A4 ceļa. Šeit redzamas iespaidīgas ainavas pāri plašajai un dziļajai Merķes ielejai. Šķērsojusi Merķi, Mežtaka pa mazu lauku ceļu gar upes kreiso krastu aizstiepjas līdz Merķines pilskalnam, no kura paveras viena no skaistākajām Dienvidlietuvas ainavām. Pa mazajām un līkumainajām Merķines ieliņām (Piliakalnio, V. Sladkevičiaus, S. Dariaus ir S. Girėno) Mežtaka sasniedz ciema centru. Šis Mežtakas posms ietilpst Dzūkijas Nacionālajā parkā.

Starp Didžiasalis ciemu un Druskininkai kūrortpilsētu Mežtaka ved pa skujkoku mežu ar bagātīgām ogu un sēņu vietām. Pirms Druskininkai Mežtaka iznāk uz Nemuno ceļa, apmet loku Druskininkai Sniega arēnai un tālāk pa gājēju/velo celiņu aizved līdz Parko tiltam pāri Nemunas upei. Šķērsojusi tiltu, Mežtaka turpina gaitu pa Maironio gatvi. Tālāk tā izlīkumo pa Druskininkai vēsturiskā kūrorta mazajām ieliņām un parka celiņiem, šķērso Ratnyčia upīti un mežaparku Nemunas ielejas labajā krastā. Aiz Veisiejų ielas tā turpinās pa Neravų ielas gājēju ietvi un pēc aptuveni 1 km nogriežas pa kreisi uz Sodžiaus ielas, kas Neravai ciema beigās turpinās kā skaists meža ceļš. Šeit sākas Dzūkijas nacionālais parks. Mežtaka apmet loku Viečiūnai ciemam, atklājot skaistas ainavas un skatu uz Liškiava klosteri pretējā Nemunas krastā. Līdz pat Žiogeliai ciemam Mežtaka ved pa skaistu, vientuļu meža ceļu

Izejot no Veisiejai pilsētiņas centra, Mežtaka šķērso Veisiejis ezera caurteku, tad pa Vytauto, Turgaus un Leipalingio (ceļš Nr. 134) ielām aizved līdz Snaiginas ezera krastam, kur atrodas skatu tornis un atpūtas vietas. Šķērsojusi nelielu meža masīvu Veisiejai pievārtē, Mežtaka aptuveni 1,4 km ved gar Veisiejai – Barčiai (Nr. 2529) ceļu, tad pagriežas pa labi. Tālāk tā turpinās caur skaistu priežu mežu līdztekus Ančia ezeram, kura apkaime ir bagāta ar ogām un sēnēm. Pagriežoties austrumu virzienā, Mežtaka no dienvidiem tuvojas Barčiai ciemam, un tālāk līdz Trikojis ezeram ved cauri labības laukiem. Pie Trikojis ezera līča Mežtaka šķērso meža puduri, no tā iznākot pie ceļa Nr. 2517. Šis Mežtakas posms ietilpst Veisieju reģionālajā parkā.

Mežtaka iet gar Tallinas līča krastu, kur jau no Pūnsi paveras skaisti skati uz vecpilsētas torņiem, ostu un pilsētas augstceltnēm. Pirms Piritas (Pirita) Mežtaka izlokās pa skaistu priežu mežu un tālāk ved gar jūras krastu pa 2 km garu smilšainu pludmali. Aiz Piritas līdz pat Tallinas ostai Mežtaka aizved pa skaisto pilsētas krasta promenādi, no kuras redzami nozīmīgi pilsētas kultūras un vēstures objekti un baudāmi jūras un ostas skati. Mežtakas finišs atrodas Tallinas ostā, kurai blakus atrodas Tallinas vecpilsēta. Tās apskatei vēlams atlicināt vismaz vienu vai divas atsevišķas dienas.

Pirmo trešdaļu no šī posma Mežtaka iet cauri Kesmu pussalai, kas atgādina teiksmainu pasaku vietu ar mežainām kāpām un sūnām apaugušiem akmeņu laukiem. Pie Eru tā 2 km garumā iet gar Vesu (Võsu) – Kotkas ceļu, izlokās cauri Vihaso (Vihasoo) ciemam un tālāk seko ceļmalai, no kuras vietām var redzēt Eru līci un Kesmu pussalu. Posmā apskatāmi vieni no iespaidīgākajiem Lahemā Nacionālā parka akmeņiem – Tammispea un Jāņa-Toma (Jaani-Tooma Suurkivi) dižakmeņi, kuri atgādina milzīgus klints bluķus. No Vīnistu jūrā labi saskatāma Mohni sala ar bāku.

Posmā no Oandu līdz Vesu (Võsu) Mežtaka ap 9 km garumā ved pa skaistu, mežiem klātu iekšzemes kāpu apvidu, kur uz priedēm vietām redzamas sveķu ieguves ailes. Sveķus Baltijas valstīs šādā veidā ieguva līdz pat 20. gs. 60.–70. gadiem. Koki ir bagātīgi apauguši ar ķērpjiem, kas liecina, ka gaiss ir tīrs. Rudenī takas malas izrotās sēnes un mellenes. Izmetusi loku cauri Vesu (Võsu) ciemam (populārs kūrorts), Mežtaka pa skaistu piekrastes mežu promenādi aizved līdz Kesmu ciemam. Ir vērts aiziet līdz kilometru attālajiem Vanajiri (Vana-Jüri) akmeņiem pussalas galā un izstaigāt Kesmu vēsturiskās vietas.

Aiz Vainupea ciema Mežtaka šķērso pirmā Igaunijas nacionālā parka – Lahemā (Lahemaa), kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “Līču zeme”, – robežu. Kopā piecas ar pusi dienas Mežtaka turpmāk met lokus pa pussalām un līčiem izroboto Lahemā Nacionālā parka piekrasti, iepazīstinot ar tā nozīmīgākajām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.  Nacionālajā parkā ir jāievēro iekšējās kārtības noteikumi. Šajā dienā Mežtaka iet pa skaistiem un klusiem piekrastes mežiem, kur rudenī bagātīgi aug sēnes. Tā šķērso ainavisko Altjas zvejniekciemu. Posma noslēgumā – Oandu – atrodas Igaunijas valsts mežu (RMK) apmeklētāju centrs, kur var iegūt informāciju par mežu biotopiem un mežu apsaimniekošanas tradīcijām.

Viens no neparastākajiem Ziemeļigaunijas Mežtakas posmiem, kas piemērotos laika apstākļos ved pa iespaidīgā Ziemeļigaunijas glinta pakāji, bet Valastes un Sakas ciemos paceļas glinta augšpusē, atklādams skaistas ainavas uz Somu līci no t. s. Viru pacēluma. Sakas – Ontikas – Toilas posmā (ap 23 km garš) Ziemeļigaunijas glinta maksimālais augstums sasniedz 55 m. Skaidrā laikā no Ziemeļigaunijas glinta malas var redzēt 50 km attālās salas – Lielo un Mazo Tītarsāri (Suur Tütarsaar; Väike Tütarsaar), kas pieder Krievijai.

Pametusi Kuremē klostera kalnu, Mežtaka šķērso izcili ainavisko Kurtnas aizsargājamo ainavu apvidu (ietilpst Alutaguses Nacionālajā parkā), kur starp skaistiem, gaišiem skujkoku mežiem iegūlušas daudzo ezeriņu zilās acis (kopā 42 ezeri, lielākais blīvums Igaunijā). Mitrākās vietās ir izveidotas koka laipas, bet grāvjus un mazas upītes šķērso koka tiltiņi. Alutaguses Sporta un atpūtas centra apkaimē izveidots pastaigu un nūjošanas taku tīkls.

Šī Mežtakas posma pirmā puse ved pa skaistiem skujkoku mežiem, īpaši Jerveveljas (Järvevälja) aizsargājamo ainavu apvidū, kur taku no ziemeļiem ietver skaistas kāpas, bet no dienvidiem – augstais purvs. Rannapungerjā (Rannapungerja) vērts piestāt pie kioska un nopirkt kūpinātās zivis – Peipusa repšus (igauniski – rääbis) un vietējos lauku labumus. Rannapungerjas upi taka šķērso pa autoceļa tiltu un pie Kauksi iznāk Peipusa (Peipsi järv) krastā. Šeit ir atpūtas vieta, kur var notiesāt pirktās zivis. Šīs un nākamās dienas posmā Peipusa krasts atgādina lielisku jūras pludmali ar skaistām, priedēm apaugušām kāpām.

Ainavisks un tradīcijām bagāts Mežtakas posms, kura simbols ir sīpoli. Tie šajā reģionā nonāca līdz ar vecticībniekiem 17. gadsimtā. Par šejienes vizītkarti ir kļuvušas kundzes un kungi, kas ceļmalās pārdod pašdarinātas pašu audzēto sīpolu virtenes. 24 kilometrus garajā Varnjas (Varnja) – Kallastes (Kallaste) posmā Peipusa (Peipsi järv) ciemus apvieno “Sīpolu ceļš”. Ceļotājus priecē dažādās krāsās izkrāsotas koka dzīvojamās ēkas, nelieli zivju veikaliņi un restorāns, kurā var nobaudīt no patvāra ielietu tēju, ievērojot vecticībnieku tējas dzeršanas tradīcijas. Visa gada garumā var nobaudīt Peipusa repšus (igauniski – rääbis).

Mežtakas posma pirmā trešdaļa izlokās pa skaistās Piuzas upes ielejas takām, bet pie Hermas (Härma) ciema pagriežas uz Obinitsu (Obinitsa), kas ir nozīmīgs Setu zemes jeb Setomā (Setomaa) kultūras centrs. Šeit ir vērts izbaudīt vietējās Setu tradīcijas. Aiz Obinitsas Mežtaka atkal vijas cauri skaistiem priežu mežiem ar virsājiem, vēlreiz nolaižas dziļajā Piuzas ielejā un pie Piuzas alām pagriežas austrumu virzienā. Tālāk tā seko Piuzas ielejas kreisā krasta nogāzei, līdz sasniedz nākamo orientieri – autoceļu un dzelzceļa līnijas pirms Koidulas dzelzceļa stacijas.

Pametusi Api, Mežtaka pirmos kilometrus vijas pa paugurainām lauksaimniecības zemju ainavām, tad atkal ieskrien lielā mežu masīvā, ko pārtrauc tikai daudzo ezeriņu un ezeru zilie spoguļi. Aiz Peļļiem Mežtaka sakrīt ar Peļļu taku, šķērso Latvijas/Igaunijas robežu un 2 km izvijas gar Smilšāja, Sūnekļa un Ilgāja ezera krastiem Igaunijas pusē, ko sauc par Paganamā (tulkojumā – Velna zeme). Šeit tā nolaižas t. s. Kornetu-Peļļu subglaciālajā iegultnē, kas ir viena no iespaidīgākajām Latvijas gravām. Pie Ilgāja Mežtaka atkal atgriežas Latvijā un pa izteikti paugurainu apvidu aizved līdz Drusku pilskalnam, kas sasniedzams, kāpjot pa stāvu taku. Kornetos Mežtaka atkal „nolaižas” lejā. No Kornetu centra līdz Latvijas/Igaunijas robežai ir nepilni 3 km. Pa ceļam vērojamas skaistas ainavas Lielā un Mazā Baltiņa krastos. Posms atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Veclaicene”.

No „Caunītēm” Mežtaka ved pa skaistiem priežu siliem un mētrājiem, pāri vai apkārt pakalniem un nogāzēm. No Sietiņieža paveras viens no skaistākajiem Gaujas skatiem, un te ir vērts izstaigāt Sietiņieža dabas taku. Tālākais maršruts līdz pat Valmieras pievārtei ved pa mežiem, garām nelielām viensētām. Aiz Valmieras apvedceļa Mežtaka ved pa pilsētas ietvēm, bet pēdējo posmu no tautā iesauktā „Dzelzīša” (bijušā šaursliežu dzelzceļa tilta) līdz pat Cēsu ielai – pa mazām Gaujas krasta koku ieskautām takām un ceļmalu.

Līdz ūdenstūristu apmetnei „Lenči” Mežtaka ved pa nelieliem – mežu, Gaujas loku un vecupju ieskautiem – ceļiem un takām, bet pirms Ērģeļu klintīm tā iekļaujas apkaimes izteiktajā reljefā, ievērojami „ceļoties” un „krītot” mazu strautu izvagotajā Gaujas senlejas krasta nogāzē. Aiz Ērģeļu klintīm Mežtaka mazu brīdi pagriežas atpakaļ Cēsu virzienā, bet Pieškalnos – uz Rāmniekiem, pie kuriem pa tiltu šķērso Gauju. Aiz ūdenstūristu apmetnes „Jāņrāmis” Mežtaka pilnībā attaisno savu nosaukumu, turpmākos kilometrus līkumojot pa skaistu, gaišu skujkoku mežu, līdz sasniedz „Caunītes”, pie kurām atrodas viena no Gaujas krastu skaistākajām atpūtas vietām.

Viens no ainaviski skaistākajiem Mežtakas posmiem ved cauri vēsturiskajam Līgatnes papīrfabrikas ciematam, gar Spriņģu iezi izlīkumo pa Skaļupes takām un Mitoloģisko taku, iegriežoties vienā no Dzelzs priekškara slepenākajiem objektiem – Padomju bunkurā, tad turpinās pa ceļu gar Roču rezervātu, šķērso Amatu, pa kuras ģeoloģisko taku (skaistākais un klinšainākais Amatas posms) nonāk līdz Zvārtes iezim. Tālāk Mežtaka uzskrien Amatas ielejas augstajā krastā un pa vēsturisko Cēsu–Rīgas „lielceļu” (tagad – mazs lauku un meža ceļš ar vecajiem ceļa stabiem) aiziet līdz Rakšiem, atkal paceļas Vāļukalnos un no Ozolkalna gar Gaujas krastu izlīkumo Cīrulīšu dabas takās, kas bagātas ar smilšakmens klintīm un avotiem. Pie Gaujas ielas tas beidzas, taču ceļinieki pa šo ielu var aiziet līdz 2,8 km attālajai Cēsu vecpilsētai, vēl vienu dienu pavadīt Cēsīs un tad turpināt maršrutu.

Izmetusi loku cauri Siguldai, Mežtaka gar Vējupītes gravas kreisā krasta augšdaļu nonāk līdz Paradīzes kalnam, no kura pa stāvām kāpnēm ved lejup Gaujas senlejā un Vējupītes gravā. Lielāko daļu no tālākā maršruta Mežtaka virzās pa mazām, vientuļām meža takām un cauri nelielām pļavām (jūnijā zied sveķenes), šķērsojot daudzu mazo upīšu gravas, kuru krastos slejas smilšakmens atsegumi. Posma pēdējie seši kilometri virzās pa nelielu ceļu gar Līgatnes dabas takām. Pirms Līgatnes Mežtaka paceļas augšup pa Gaujas senlejas nogāzi, bet Līgatnē atkal nolaižas Līgatnes upītes dziļajā gravā, kuras krastos izvietojies bijušās Līgatnes papīrfabrikas ciemats.

Aiz „Rāmkalniem” Mežtaka uzvijas augstajā Gaujas senlejas stāvkrastā un pa tā augšdaļu izved cauri Gaujas ciemam, līdz atkal nonāk lejā. Tālāk tā šķērso Lorupi un aizvijas gar Gaujas līkumiem līdz vienam no iespaidīgākajiem Gaujas atsegumiem – Velnalas klintīm, tad uzved Ķeizarskatā un apmet loku līdz Ķeizarkrēslam, Kaķīškalna „Mežakaķim” un Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei, līdz sasniedz Siguldas centru.