Iepretim Krauju mājām, apmēram 200 m no krasta jūrā atrodas akmeņu "saliņa".

Akmeņu krāvumu valnis, sastāvošs no erātiskiem laukakmeņiem (“jūrakmeņiem”), kas ir jūras ledus kustības rezultātā sastumti vaļņveida formā. Augstākās daļas garums apmēram 15-20 m, turpinājums abos galos atrodas sēklī. Ja ūdens līmenis ir zems, akmeņu krāvuma augstākā daļa ir redzama, bet bieži atrodas zem ūdens.

Salacgrīvas muzejs dibināts 1998.gadā un darbojas kā novada vēstures centrs vietējiem iedzīvotājiem, tūristiem un vēstures pētniekiem. Tas aptver Salacgrīvas pilsētu un tās apkārtni, kurā iekļaujas vēsturiskās  Svētciema un Salacas pagasta teritorijas. Muzejā tiek vāktas ziņas un glabājas materiāli par zveju un zvejniekiem Ziemeļvidzemes jūras piekrastē un Salacas upes lejtecē, par seno nēģu zveju ar tačiem, par Vecsalacas un Svētciema muižu vēsturi, uz kuru zemēm izveidojusies Salacgrīva,  par pilsētas ekonomisko un politisko dzīvi, apkārtnes skolām, baznīcām un draudzēm, par salacgrīviešiem, kas dara godu pilsētai un novadam un pazīstami ar saviem nopelniem pedagoģijā, zinātnē, kultūrā un mākslā,  uzņēmējdarbībā, politikā un tautsaimniecībā. 

+371 64071981

Pragmatisku nolūku vadīti - pasargāt Salacas krastu no erozijas - novada tēvi lēma būvēt promenādi. Gāja laiks, vietējie saveda akmeņus un tā tapa! Gluži kā baronu laikos, taču ar nelielu nobīdi laikā - Salacgrīvas promenādi atklāja 2014. gada maijā. 

2016.gada 16.jūlijā promenādē tika atklāta "Slavas aleja". Idejas autors ir D.Straubergs un darbs pie tās aizsākās pirms vairāk kā 10 gadiem, kad Positivus festivāla laikā tika paņemti pirmie mākslinieku roku nospiedumi. 2016.gadā  "slavas alejā" izvietoti pieci bronzā atlieti mūsu pilsētu un novadu apmeklējušo ievērojamu cilvēku plaukstu nospiedumi, piemēram, mūzikas apvienības "Hurts", klasiskās mūzikas festivāla radītāja Alekseja Lundina.

Katru gadu aleja papildinās ar jauniem bronzā atlietiem mākslinieku roku nospiedumiem.

Senākā vieta pilsētā, kur baudīt panorāmas skatus uz Salacas ieteku jūrā.

Senatnē pilskalnu iekarojis lībiešu jūras laupītājs Trommels. Pēc tam viņš apprecējis virsaiša meitu. (nostāsti par Trommelu saglabājušies arī Kurzemes piekrastē). Ar šādu skanīgu vārdu varētu lepoties vācietis, dānis vai skandināvs). Jūras laupītāji kādreiz apmetušies arī Liepupes pilskalnā, kas ir jūrai tuvākais pilskalns (2,5km). Vecie salacgrīvieši(ieskaitot pilsētas valdi 1924.g.) apgalvo, ka pilskalnā pie Salacas sākas 1,5km gara pazemes eja, ko izmantojuši jūras laupītāji, uz Brenguļmežu.

20.gadsimta sākumā, pavasara plūdos no pilskalna ir ticis izskalots senlaiku lielgabals, citi ieroči un metāla nauda. Muzejos tie nav nonākuši, tāpat kā mūra akmeņi, kas izmantoti baznīcas sētai. Pēdējos gados ir novērota stipra kalna izgraušana pavasara palu ūdeņos.Vēlāk paugurs upes krastā likās aizdomīgs latviešu arhrologam V. Urtānam. 1970.g. viņš ieraudzīja krasta nobrukumu, kur atklājās melns ogļains slānis ar kauliem un bezripas lausku. Salacgrīvietis U. Niedra arheologam pastāstīja, ka upe izrāvusi pilskalna malu un nobrukumā atrastas senlietas. ‘’Liekas, ka te zem vācu mūra pils drupām jābūt senču pilskalnam’’, rakstīja V. Urtāns.

Vietējo iedzīvotāju iecienīta pastaigu vieta ar skaistām ainavām.

"Latvijas bākas" sienas panno ir apskatāms a/s "Brīvais Vilnis" zivju pārstrādes kompleksa foajē. Keramikas cilnis ar nosaukumu "Mājas" tapis 1986. gadā un to atveidojis keramiķis Imants Klīdzējs. Karte, izliecoties līdzi zemes dabiskajam liekumam, aizņem sienu 3,5 x 7,2 m platībā.

Randu pļavas ir dabas liegums, kas aptver Vidzemes jūrmalas posmu no Ainažiem līdz Kuivižiem. Šeit 200 ha platībā sastopama trešdaļa Latvijas augu sugu jeb aptuveni 600 sugas, tai skaitā 37 Latvijā un citās Eiropas valstīs retas un apdraudētas.

Randu pļavas ir arī starptautiski atzīta putnu migrācijas un ligzdošanas vieta. 2006.gadā iekārtota taka un putnu vērošanas tornis. Tajā pašā gadā šeit sasniegts novēroto putnu sugu absolūtais Latvijas rekords - 114.

Ainažu jūrskolas muzeja misija ir latviešu jūrābraukšanas idejas uzturēšana. Muzejs ar savu darbību atgādina plašai sabiedrībai par pirmo latviešu un igauņu jūrskolu, tās darbību, panākumiem un nozīmi, tā ceļot latvisko pašapziņu. Muzejs komplektē krājumu par jūrskolas darbību, buru kuģu būvi Vidzemes piekrastē 19. gs. beigās–20. gs. sākumā, Ainažu pilsētas vēsturi, veic tā pētniecību un popularizēšanu.

+371 64043349

Ainažu mols ir 20.gs. sākuma Ainažu ostas darbības liecinieks, tas atrodas pie pašas Latvijas- Igaunijas robežas. Mola būves galvenais nolūks bija ierīkot šaursliežu dzelzceļa atzarojumu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai ar kuģiem atvesto labumu izcelšanu krastā un tālāku pārvadāšanu padarītu ērtāku. Dambja būvi iesāka 1912.gadā, taču būvdarbus pārtrauca Pirmais pasaules karš, kura laikā Ainažu osta kā stratēģiski nozīmīgs objekts stipri cieta. Ainažu ziemeļu mols ir kā Lielais Latvijas mūris - tā garums krastā ir 361 metri un līcī - 482 metri.

Nomēģināt Salacas nēģi vislabāk ir šeit, Salacgrīvā, no augusta līdz februārim, kur ar saimnieku gādību tas turpat, uz karstām oglēm, tiek rūpīgi pagatavots. 

Tikai Salacgrīvā mūsdienās nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci – unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi. Pirmais Salacas nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, no tā upes straumē iegremdē nēģu murdus un notiek zveja. Katru gadu pirms sezonas sākuma augustā no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem zvejnieki taci ierīko no jauna pēc senajām metodēm. Visas konstrukcijas stiprināšanai netiek izmantotas ne naglas, ne skrūves - tikai sasaites. Vasarā uz upes ir gan patīkami, gan romantiski, bet rudenī un ziemā nēģu zveja ir skarba cīņa par zvejas vietas saglabāšanu, jo stihijas nopostītu taci atjaunot varēs tikai nākamajā vasarā.

Šeit iespējams apskatīt taci, iepazīties ar nēģu zveju un nodegustēt īpašo delikatesi. 

+371 29268299 (Grupu ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās)