Mežtaka - Ar velo

Latvijā Mežtakas sākums atrodams Vecrīgas sirdī – Rātslaukumā. Maršruts ved pa Kaļķu ielu, garām Brīvības piemineklim, cauri Vērmanes dārzam un pa vēsturisko Tērbatas ielu. Tālāk tas izmet loku pa gājēju tiltu pāri Zemitānu dzelzceļa stacijai un turpinās pa Biķernieku un Šmerļa mežiem. Mežtaka vijas cauri Juglai, gar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un pa gājēju un velosipēdistu celiņiem aizved līdz Baltezeram.

Mežtaka caur tuneli šķērso VIA Baltica autoceļu un tālāk pa klusiem privātmāju rajoniem virzās gar Mazā Baltezera krastu. Tad tā pagriežas uz austrumiem, sekodama Gaujas–Baltezera kanālam. Garkalnes – Āņu posmā abpus Mežtakai plešas skaistas pļavas, kas vasaras sākumā slīgst sarkano sveķeņu, balto margrietiņu un dzelteno gundegu ziedos. Jau izsenis gar Gaujas krastiem ir gājuši vēsturiskie viduslaiku ceļi ar pārceltuvi pār Gauju pie Iļķenes. Aiz Āņiem Mežtaka šķērso gan mežainus apgabalus, gan apdzīvotu lauku teritoriju, aiz kuras pa Gaujas ielu nonāk Vangažos.

Mežtaka aiz Vangažiem vijas pa mazām takām, nokļūstot pie Vangažu luterāņu baznīcas un Vilkaču priedes. Ceļā uz Medību pili tā virzās pa tā dēvēto Katrīnas ceļu, uz brīdi pazūd mežā un pēc Medību pils turpinās pa Mednieku spēka taku. Šeit parādās pirmās Gaujas senlejas sānu gravas ar izteiktu reljefu. Vienā no tām atrodas Inčukalna Velnala, ko ieskauj senas Gaujas vecupes. Aiz alas Mežtaka turpinās Gaujmalas pļavās un vēl pēc brītiņa šķērso Murjāņi–Valmiera autoceļu, kura malā atrodas atpūtas parks „Rāmkalni”.

Aiz „Rāmkalniem” Mežtaka uzvijas augstajā Gaujas senlejas stāvkrastā un pa tā augšdaļu izved cauri Gaujas ciemam, līdz atkal nonāk lejā. Tālāk tā šķērso Lorupi un aizvijas gar Gaujas līkumiem līdz vienam no iespaidīgākajiem Gaujas atsegumiem – Velnalas klintīm, tad uzved Ķeizarskatā un apmet loku līdz Ķeizarkrēslam, Kaķīškalna „Mežakaķim” un Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei, līdz sasniedz Siguldas centru.

Izmetusi loku cauri Siguldai, Mežtaka gar Vējupītes gravas kreisā krasta augšdaļu nonāk līdz Paradīzes kalnam, no kura pa stāvām kāpnēm ved lejup Gaujas senlejā un Vējupītes gravā. Lielāko daļu no tālākā maršruta Mežtaka virzās pa mazām, vientuļām meža takām un cauri nelielām pļavām (jūnijā zied sveķenes), šķērsojot daudzu mazo upīšu gravas, kuru krastos slejas smilšakmens atsegumi. Posma pēdējie seši kilometri virzās pa nelielu ceļu gar Līgatnes dabas takām. Pirms Līgatnes Mežtaka paceļas augšup pa Gaujas senlejas nogāzi, bet Līgatnē atkal nolaižas Līgatnes upītes dziļajā gravā, kuras krastos izvietojies bijušās Līgatnes papīrfabrikas ciemats.

Viens no ainaviski skaistākajiem Mežtakas posmiem ved cauri vēsturiskajam Līgatnes papīrfabrikas ciematam, gar Spriņģu iezi izlīkumo pa Skaļupes takām un Mitoloģisko taku, iegriežoties vienā no Dzelzs priekškara slepenākajiem objektiem – Padomju bunkurā, tad turpinās pa ceļu gar Roču rezervātu, šķērso Amatu, pa kuras ģeoloģisko taku (skaistākais un klinšainākais Amatas posms) nonāk līdz Zvārtes iezim. Tālāk Mežtaka uzskrien Amatas ielejas augstajā krastā un pa vēsturisko Cēsu–Rīgas „lielceļu” (tagad – mazs lauku un meža ceļš ar vecajiem ceļa stabiem) aiziet līdz Rakšiem, atkal paceļas Vāļukalnos un no Ozolkalna gar Gaujas krastu izlīkumo Cīrulīšu dabas takās, kas bagātas ar smilšakmens klintīm un avotiem. Pie Gaujas ielas tas beidzas, taču ceļinieki pa šo ielu var aiziet līdz 2,8 km attālajai Cēsu vecpilsētai, vēl vienu dienu pavadīt Cēsīs un tad turpināt maršrutu.

Līdz ūdenstūristu apmetnei „Lenči” Mežtaka ved pa nelieliem – mežu, Gaujas loku un vecupju ieskautiem – ceļiem un takām, bet pirms Ērģeļu klintīm tā iekļaujas apkaimes izteiktajā reljefā, ievērojami „ceļoties” un „krītot” mazu strautu izvagotajā Gaujas senlejas krasta nogāzē. Aiz Ērģeļu klintīm Mežtaka mazu brīdi pagriežas atpakaļ Cēsu virzienā, bet Pieškalnos – uz Rāmniekiem, pie kuriem pa tiltu šķērso Gauju. Aiz ūdenstūristu apmetnes „Jāņrāmis” Mežtaka pilnībā attaisno savu nosaukumu, turpmākos kilometrus līkumojot pa skaistu, gaišu skujkoku mežu, līdz sasniedz „Caunītes”, pie kurām atrodas viena no Gaujas krastu skaistākajām atpūtas vietām.

No „Caunītēm” Mežtaka ved pa skaistiem priežu siliem un mētrājiem, pāri vai apkārt pakalniem un nogāzēm. No Sietiņieža paveras viens no skaistākajiem Gaujas skatiem, un te ir vērts izstaigāt Sietiņieža dabas taku. Tālākais maršruts līdz pat Valmieras pievārtei ved pa mežiem, garām nelielām viensētām. Aiz Valmieras apvedceļa Mežtaka ved pa pilsētas ietvēm, bet pēdējo posmu no tautā iesauktā „Dzelzīša” (bijušā šaursliežu dzelzceļa tilta) līdz pat Cēsu ielai – pa mazām Gaujas krasta koku ieskautām takām un ceļmalu.

Mežtaka izvijas cauri Valmieras vēsturiskajam centram un Atpūtas parkam, kurā ir vairāki pilsētas apkaimes kājāmiešanas un nūjošanas maršruti, šķērso Vanšu tiltu, ved gar Pauku priedēm un Baiļu kalnu. Pa Abula taku, kas izlokās pa stāvajiem un „mežonīgajiem” upes krastiem, tā aizlīkumo līdz Brenguļu alus darītavai un tālāk, aiz Pūpoliem, jau ved pa mazapdzīvotiem, plašiem mežu masīviem. Šī posma pirmās puses raksturīga iezīme ir mazie vasarnīcu ciemi – Enerģētiķis, Saulītes, Sprīdītis, Gaujmaļi, Pūpoli un Gaujaslāči, kas sāka veidoties padomju laikā kā Valmieras un apkaimes rūpniecības uzņēmumu vasarnīcu rajoni. Pie Ūdriņām Mežtaka izved cauri vecupju labirintam un pagriežas uz ziemeļiem, šķērsojot Gaujas tiltu, pie kura ir atpūtas un laivotāju pieturvieta. No šejienes līdz Strenču centram ir ~ 1,5 km. Daļa no posma atrodas Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū.

Mežtakas sākums šajā posmā sakrīt ar Gaujas dabas taku, kas ved gar pašu upes krastu. Mežtaka divās vietās (pirms Sedas pagrieziena un Kaučiem) šķērso A3 ceļu (uzmanīgi!) un turpinās pa maziem meža ceļiem, gar smilšu-grants karjeru, bet pie Oliņu pagrieziena izved uz grantēta ceļa. Pēc 3,5 km gājuma pa to atkal jāpagriežas pa labi, un turpmākais maršruts līdz Spicu tiltam ved pa maziem un nomaļiem meža ceļiem, kur aiz t. s. Zemās salas atrodas viens no skaistākajiem aizsargājamo ainavu apvidus „Ziemeļgauja” skatiem. Posma galapunktā, kur ceļš P24 šķērso Spicu tiltu, ir izveidota atpūtas vieta un ūdenstūristu apmetne.

Mežtaka šķērso Spicu tiltu un aizlokās līdz četriem Kokšu ezeriem (ap 4 km), ko virknē savieno mazs strauts. To apkaimē ir izveidotas atpūtas un telts vietas un dabas izziņas taka. Te ir skaistas ainavas un lieliski sēņu meži. Aiz pēdējā no Kokšu ezeriem – Dibena ezera – pēc pusotras līdz divu stundu gājiena nokļūstam Cirgaļu kāpu masīvā, ko šķērsojam ziemeļu–dienvidu virzienā. Arī tālākais Mežtakas posms šķērso lielu mežu apgabalu, kur redzama kāda savrupa viensēta vai mazs ezeriņš. Posms beidzas mazā ciematā ar nosaukumu Zaķi, kur nav pakalpojumu, tādēļ, plānojot gājienu, ir jāpārdomā loģistika un nakšņošanas iespējas. Posms atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja”.

Aiz Zaķiem pēc 1,5 km gājiena Mežtaka nogriežas no Sēļu–Virešu ceļa (P 23) un tālāk līkumo pa mazu lauku ceļu līdz pat Zvārtavai, kur garas koku alejas galā redzama Zvārtavas pils. Aiz Zvārtavas Mežtaka atgriežas uz ceļa P 23 un pēc 2 km uzskrien Gaujas ielejas stāvajā krastā, kur atrodas Gaujienas centrs. Daļa no posma atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja”.

No Gaujienas līdz Līzespastam Mežtaka ved pa ļoti nomaļiem mežiem, kurus ieskauj lieli purvu masīvi. Izņemot Mežciemu, šeit nav apdzīvotu vietu un pat viensētu. Savukārt, no Līzespasta līdz Trapenei 5 km garumā Mežtaka jau izlokās caur atklātām un lauksaimniecības ainavām ar atsevišķām viensētām, iezīmējot Alūksnes augstienes rietumdaļas paugurainās nogāzes. Apmēram pusi no minētajiem 5 km abpus ceļam slejas iespaidīgā Trapenes lapegļu aleja.

Pirmie 6 Mežtakas kilometri ved gar ceļa P44 malu, līdz nogriežas uz ziemeļiem – uz Ādama–Apes ceļa. 4 km pirms Rīgas–Pleskavas autoceļa (A2) Mežtaka ved pa lielu un skaistu mežu masīvu, kas rudenī priecē ar bagātīgām ogu un sēņu ražām. Aiz Rīgas–Pleskavas autoceļa Mežtaka izvijas cauri lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, līdz sasniedz Apes, vienas no mazākajām Latvijas pilsētām, centru, pirms tam šķērsojot bijušo Apes–Valkas šaursliežu dzelzceļa līnijas vietu.

Pametusi Api, Mežtaka pirmos kilometrus vijas pa paugurainām lauksaimniecības zemju ainavām, tad atkal ieskrien lielā mežu masīvā, ko pārtrauc tikai daudzo ezeriņu un ezeru zilie spoguļi. Aiz Peļļiem Mežtaka sakrīt ar Peļļu taku, šķērso Latvijas/Igaunijas robežu un 2 km izvijas gar Smilšāja, Sūnekļa un Ilgāja ezera krastiem Igaunijas pusē, ko sauc par Paganamā (tulkojumā – Velna zeme). Šeit tā nolaižas t. s. Kornetu-Peļļu subglaciālajā iegultnē, kas ir viena no iespaidīgākajām Latvijas gravām. Pie Ilgāja Mežtaka atkal atgriežas Latvijā un pa izteikti paugurainu apvidu aizved līdz Drusku pilskalnam, kas sasniedzams, kāpjot pa stāvu taku. Kornetos Mežtaka atkal „nolaižas” lejā. No Kornetu centra līdz Latvijas/Igaunijas robežai ir nepilni 3 km. Pa ceļam vērojamas skaistas ainavas Lielā un Mazā Baltiņa krastos. Posms atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Veclaicene”.

Šķērsojot Latvijas/Igaunijas robežu pa mazu, vietējo cilvēku iemītu celiņu, Mežtaka pa lauku ceļiem aizlokās tālāk cauri nelieliem ciematiem, gar retām viensētām, līdz pamazām paceļas augšup pa Hānjas augstienes rietumu nogāzi līdz Lielā Munameģa – Suur Munamägi (tulkojumā no igauņu valodas „lielais olas kalns”) – pakājei. Visā Mežtakas maršrutā no Rīgas līdz Tallinai šī ir augstākā vieta. Te ir vērts uzkavēties ilgāku mirkli, lai izbaudītu Hānjas ainavas un vietējo ēdienu.

Mežtaka ved lejup no Hānjas augstienes augstākās vietas, apmet loku ap Vasknas ezera dienviddaļu un aizved tālāk pa maziem lauku ceļiem, kurus ieskauj atsevišķas viensētas un nelielu zemnieku saimniecību puduri. Daudzie pauguri ir apauguši ar mežu, bet to lēzenākajās nogāzēs ir iekopti lauciņi. Pie Tsīstres ciema ir vairāk lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un apkaimes ainavā vasaras otrā pusē redzami skaisti briestošas labības lauki.

Mežtaka šajā posmā šķērso Hānjas augstienes ziemeļdaļu un pie Vanavastselīnas, kas ir sens svētceļnieku galamērķis, nolaižas Piuzas (Piusa) upes ielejā. Tās augstajā krastā paceļas bīskapa pils drupas.

Mežtakas posma pirmā trešdaļa izlokās pa skaistās Piuzas upes ielejas takām, bet pie Hermas (Härma) ciema pagriežas uz Obinitsu (Obinitsa), kas ir nozīmīgs Setu zemes jeb Setomā (Setomaa) kultūras centrs. Šeit ir vērts izbaudīt vietējās Setu tradīcijas. Aiz Obinitsas Mežtaka atkal vijas cauri skaistiem priežu mežiem ar virsājiem, vēlreiz nolaižas dziļajā Piuzas ielejā un pie Piuzas alām pagriežas austrumu virzienā. Tālāk tā seko Piuzas ielejas kreisā krasta nogāzei, līdz sasniedz nākamo orientieri – autoceļu un dzelzceļa līnijas pirms Koidulas dzelzceļa stacijas.

Mežtaka ved cauri plašajiem Setu zemes jeb Setomā (Setomaa) mežiem, gar purvu malām un cauri virsājiem, kas septembrī iegūst pasakaini violetus krāsu toņus. Šis ir mazapdzīvots apvidus, kur gājējs sajutīs ciešu saikni ar savvaļas dabu. Pie Ersavas (Õrsava) ezera Mežtaka šķērso gājēju tiltiņus, apmetot loku ezeram, līdz nonāk Verskas centrā. Arī šajā posmā ir iespēja izbaudīt Setu zemes tradīcijas, ēdienu un dzērienus.

Pametusi Versku, Mežtaka pagriežas uz ziemeļrietumiem un īsu brīdi aizlokās netālu no Pleskavas ezera (Pihkva järv) Verskas līča. Izmetusi loku cauri lielākam mežu masīvam, tā iznāk pie Laosinas (Laossina) ciema, kur var iepazīt Setu reliģiskās tradīcijas. Mežtaka šajā posmā iet pa Peipusa (Peipsi) zemieni, tādēļ apkaime ir līdzena, un zemi šeit izmanto galvenokārt lauksaimniecībā. Šķērsojusi Vehandu (Võhandu) upi pie Vēpsu (Võõpsu) ciema, Mežtaka pagriežas uz Repinas (Räpina) pusi.

Gandrīz pusi no maršruta posma Mežtaka iet pa taisnajiem Peipusa ezera (Peipsi järv)  zemienes polderu ceļiem. Polderi veidoti, lai apkaimes zemes pasargātu no applūšanas pavasara palos. Līdzenās polderu pļavas izmanto lauksaimniecībā un lopu ganīšanā. Posmā no Nahas (Naha) līdz Mehikormai Mežtaka iet gar Repinas (Räpina)–Mehikormas autoceļa malu. Pie Mehikormas bākas vērojamas skaistas Lemmijerva (Lämmijärv) ezera ainavas. Šis ezers ir sašaurinājums starp Pleskavas (Pihkva) un Peipusa ezeriem. Otrpus Lemmijervam (1,7 km) ir redzama Krievija.

Posms pilnībā attaisno Mežtakas nosaukumu, jo trīs dienas jāiet apkārt vienam no lielākajiem Igaunijas mitrājiem – Emajē-Sūrso mitrājam, kura apkārtni klāj plaši mežu apgabali. Vienīgā apdzīvotā vieta starp Jēpera (Jõepera) un Ahjas (Ahja) upi ir mežu ieskautā Jervselja (Järvselja). Reljefs ir līdzens, jo Mežtaka joprojām ved pa Peipusa (Peipsi) zemieni. Galapunkts atrodas pie Ahjas upes, kuras vidustece pazīstama ar ainaviskajiem devona perioda smilšakmens atsegumiem un iecienītu laivu maršrutu.

Lielākā šī Mežtakas posma daļa ved cauri neapdzīvotam mežu apgabalam, kas izvietojies rietumos no Emajē-Sūrso (Emajõe-Suursoo) mitrāja, kura aizsardzībai izveidots dabas liegums Peipsivēre (Peipsiveere). Pie Kastres (Kastre) ciema Mežtaka atgriežas “civilizācijā” un gājēji, šķērsojot Emajegi upi ar vietējā pārcēlāja palīdzību, nonāk Kavastu ciemā. 3,5 km attālumā no Kavastu atrodas Peipsivēres Apmeklētāju centrs un dabas taka.

Mežtaka jau trešo dienu met lielu loku apkārt Emajē-Sūrso (Emajõe-Suursoo) mitrājam (ietilpst dabas liegumā Peipsivēre (Peipsiveere)). Iešanai interesantākā ir šī posma daļa starp Vanausaija (Vanaussaia) un Varnju, kur Mežtaka iet pa maziem lauku ceļiem. Pirms Varnjas tā sasniedz Peipusa ezera (Peipsi järv) krastu, kur beidzot var apjaust ezera lielumu. Tālāk no Varnjas līdz Remniku seko nedēļu ilgs gājiens gar Peipusa piekrasti un tā tuvāko apkārtni, kura laikā gājējs iepazīst Austrumigaunijas tradicionālo kultūru – sīpolu audzēšanu un zvejniecību, kulināro mantojumu, amatniecību un vecticībnieku reliģiskās tradīcijas.

Ainavisks un tradīcijām bagāts Mežtakas posms, kura simbols ir sīpoli. Tie šajā reģionā nonāca līdz ar vecticībniekiem 17. gadsimtā. Par šejienes vizītkarti ir kļuvušas kundzes un kungi, kas ceļmalās pārdod pašdarinātas pašu audzēto sīpolu virtenes. 24 kilometrus garajā Varnjas (Varnja) – Kallastes (Kallaste) posmā Peipusa (Peipsi järv) ciemus apvieno “Sīpolu ceļš”. Ceļotājus priecē dažādās krāsās izkrāsotas koka dzīvojamās ēkas, nelieli zivju veikaliņi un restorāns, kurā var nobaudīt no patvāra ielietu tēju, ievērojot vecticībnieku tējas dzeršanas tradīcijas. Visa gada garumā var nobaudīt Peipusa repšus (igauniski – rääbis).

Alatskivi ir lieliska vieta, kur nobaudīt Peipusa tradicionālos ēdienus, arī slaveno sīpolu pīrāgu. Aiz Alatskivi Mežtaka stiepjas pa reljefa pacēlumu, no kura paveras skaisti skati uz Peipusu (Peipsi järv), bet pie Kallastes (Kallaste) nolaižas līdz ezera krastam. Kallastē ir vērts uzmeklēt vietējo zivju restorānu un veikaliņu un nobaudīt kūpinātus Peipusa repšus (igauniski – rääbis) un zandartus. Mežtakas posma pēdējā trešdaļa iet gar ceļa malu, no kurienes atkal vērojami skaisti skati uz ezeru.

Sīpoli, zivis, kilometriem gari ciemi, kur ēkas izvietojušās gar galveno ielu, izrotāti vecticībnieku dievnami, mazas ostiņas ar zvejnieku laivām un koka dzīvojamie namiņi – katrs savā krāsā! Kafejnīcas, veikaliņi un skats uz Peipusu (Peipsi järv), kas atgādina jūru, nevis ezeru. Tāda ir šī Mežtakas posma vizītkarte. 8 kilometru garumā no Kasepē (Kasepää) līdz Mustvē Mežtaka iet cauri mazajiem piekrastes ciemiem, piedāvājot patīkamu pārmaiņu tiem, kas jau gājuši ilgāku laiku pirms tam.

Pametusi Mustvē promenādi un pludmali, Mežtaka izlīkumo cauri pilsētai un tālāk 16 km garumā ved pa bijušo Sondas–Mustvē šaursliežu dzelzceļa līniju, kuras vietā ir izveidots grants seguma ceļš – taisns kā bulta, kas savieno Mustvē ar Avinurmi. Informatīvi stendi gar bijušā dzelzceļa malām vēsta par kādreizējām apdzīvotajām vietām, kur tagad šalko mežs vai izcirtumi, kuros atkal ieaudzēs mežu.

Pirms tālākā ceļojuma pa Mežtaku vērts apmeklēt Avinurmes koku klēti, kurā atrodas Igaunijā bagātākā pinumu izvēle un meistardarbnīcas. Te piedāvā grozu pīšanu, filcēšanu, maizes cepšanu, sveču liešanu u. c. Līdz pat Separas (Separa) ciemam Mežtaka iet cauri lielam mežu masīvam, kas vasaras otrā pusē ir bagāts ar mellenēm, zilenēm un sēnēm.

Šī Mežtakas posma pirmā puse ved pa skaistiem skujkoku mežiem, īpaši Jerveveljas (Järvevälja) aizsargājamo ainavu apvidū, kur taku no ziemeļiem ietver skaistas kāpas, bet no dienvidiem – augstais purvs. Rannapungerjā (Rannapungerja) vērts piestāt pie kioska un nopirkt kūpinātās zivis – Peipusa repšus (igauniski – rääbis) un vietējos lauku labumus. Rannapungerjas upi taka šķērso pa autoceļa tiltu un pie Kauksi iznāk Peipusa (Peipsi järv) krastā. Šeit ir atpūtas vieta, kur var notiesāt pirktās zivis. Šīs un nākamās dienas posmā Peipusa krasts atgādina lielisku jūras pludmali ar skaistām, priedēm apaugušām kāpām.

Mežtaka visā garumā, izņemot Alajē (Alajõe) ciemu, aizstiepjas gar skaisto Peipusa (Peipsi järv) krastu. Vasarās, kad ūdens līmenis ezerā ir zemāks, atklājās skaistas, smilšainas pludmales ar plašiem sēkļiem. Aiz Alajē paceļas Peipusa augstākās kāpas (līdz 20 m), no kurām paveras tāls skats uz Peipusu – vienu no Eiropas lielākajiem ezeriem.

Mežtaka šajā un nākamajā dienā izvijas cauri jaunākajam Igaunijas nacionālajam parkam – Alutaguses Nacionālajam parkam (precīzāk – atsevišķām un plašākā apkārtnē izveidotām šī parka daļām), kas dibināts 2018. gadā. Parka svarīgākais mērķis ir Igaunijas lielāko skujkoku mežu un purvu apgabalu aizsardzība. Šis ir arī viens no mazapdzīvotākajiem ziemeļaustrumu Igaunijas apvidiem.

Pametusi Kuremē klostera kalnu, Mežtaka šķērso izcili ainavisko Kurtnas aizsargājamo ainavu apvidu (ietilpst Alutaguses Nacionālajā parkā), kur starp skaistiem, gaišiem skujkoku mežiem iegūlušas daudzo ezeriņu zilās acis (kopā 42 ezeri, lielākais blīvums Igaunijā). Mitrākās vietās ir izveidotas koka laipas, bet grāvjus un mazas upītes šķērso koka tiltiņi. Alutaguses Sporta un atpūtas centra apkaimē izveidots pastaigu un nūjošanas taku tīkls.

Aiz Vasaveres Mežtaka vēl īsu brīdi izlokās pa Kurtnas aizsargājamo ainavu apvidu, apjož kūdrā izstrādātu purvu masīvu, šķērso Oru pilsētu un, apmetusi loku apkārt Vokas upes ielejai, nonāk pie Baltijas jūras, kur pagriežas uz rietumiem. Šeit, Somu līča krastā, paceļas t. s. Ziemeļigaunijas glints – stāva, klinšaina un ar mežu apaugusi kāple, kas ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem stiepjas līdz Tallinai un tālāk līdz Rietumigaunijas salām. Mežtaka iet pa glinta augšpusi, nolaizdamās upju ielejās. Toilas-Oru parkā tā šķērso dziļo un plašo Pihajegi (Pühajõgi) ieleju un nonāk Toilā – populārā piekrastes kūrortā.

Viens no neparastākajiem Ziemeļigaunijas Mežtakas posmiem, kas piemērotos laika apstākļos ved pa iespaidīgā Ziemeļigaunijas glinta pakāji, bet Valastes un Sakas ciemos paceļas glinta augšpusē, atklādams skaistas ainavas uz Somu līci no t. s. Viru pacēluma. Sakas – Ontikas – Toilas posmā (ap 23 km garš) Ziemeļigaunijas glinta maksimālais augstums sasniedz 55 m. Skaidrā laikā no Ziemeļigaunijas glinta malas var redzēt 50 km attālās salas – Lielo un Mazo Tītarsāri (Suur Tütarsaar; Väike Tütarsaar), kas pieder Krievijai.

Pie Sakas muižas Mežtaka pa stāvām kāpnēm nolaižas līdz jūras krastam, kur tālāk nepilnu 6 km garumā stiepjas pa pludmali. Pie Moldovas un Jabaras ciemiem Mežtaka atkal paceļas Ziemeļigaunijas glintā (plašas ainavas no Viru pacēluma), caur Purtses ciemu apmet loku Purtses upei un tālāk pa glinta apakšpusi gar šauro jūras krastu ved uz Aseri. Īsi pirms pilsētiņas tā atkal uzved augšup pa glinta nogāzi. Jūras krastā, lejpus Ziemeļigaunijas glintam, var redzēt dzīvnieku fosilijas, kuru vecums ir vairāki simti miljonu gadu.

Pirms gājiena ir vērts aiziet līdz jūrai, kur redzami lieli karjeri. Tajos jau kopš seniem laikiem iegūst mālu ķieģeļu ražošanai, kas turpinās arī mūsdienās. Aiz Aseri Mežtaka iziet cauri bijušajai padomju militārajai teritorijai, ap kilometra garumā izlokās gar Ziemeļigaunijas glinta augšpusi, pavērdama skaistus skatus uz Somu līci, aiziet garām Kalvi muižai un tālāk gar ceļa malu dodas Mahu virzienā. Šķērsodama skaistu skujkoku mežu apgabalu aiz Padas upes (dabas liegums), tā pēc brīža atkal iznāk jūras krastā un pa piekrastes mežiem turpinās līdz Mahu ciemam.

Pie Mahu Mežtaka iet pa maziem piekrastes ceļiem tuvu jūrai. Ir vērts izmest 2 km garu līkumu (turp un atpakaļ) līdz Ehalkivi dižakmenim. No Simunamē (Simunamäe) 3 kilometru garumā Mežtaka ved pa ceļu Ziemeļigaunijas glinta piekājē, ko klāj primārais mežs. Jūras krasts šeit atrodas aptuveni kilometra attālumā. Lontovas muižas apkaimē izvietotas informatīvas plāksnes par Kundas vēsturi. Savukārt, Kundas upes krastos un pilsētā ieteicams iepazīt objektus, kas saistīti ar pilsētas cementa ražotnes vēsturisko attīstību.

Izlocījusies cauri Kundai, Mežtaka nonāk Ziemeļigaunijas glinta malā un turpmākos 2 kilometrus iet pa tā augšdaļu. No šejienes Mežtaka iet gar asfaltēta ceļa malu. Tolses (Toolse) ciemā ir vērts izmest 2 kilometrus garu loku līdz romantiskajām Tolses pilsdrupām. Pie Seljas tilta upē dažreiz var redzēt vietējo zvejnieku izliktās nēģu ķeršanas iekārtas, kas ir Igaunijā rets zejniecības veids. Tās pieder muzejam, kas izvietots skaistā lauku sētā un redzams no Seljas upes (Selja) tilta upes labajā krastā. No Tolses līdz Eismai Mežtaka iet gar ceļa malu, uz īsu brīdi pirms Eismas (Eisma) izmezdama loku pa skaistu, akmeņiem klātu pludmali.

Aiz Vainupea ciema Mežtaka šķērso pirmā Igaunijas nacionālā parka – Lahemā (Lahemaa), kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “Līču zeme”, – robežu. Kopā piecas ar pusi dienas Mežtaka turpmāk met lokus pa pussalām un līčiem izroboto Lahemā Nacionālā parka piekrasti, iepazīstinot ar tā nozīmīgākajām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.  Nacionālajā parkā ir jāievēro iekšējās kārtības noteikumi. Šajā dienā Mežtaka iet pa skaistiem un klusiem piekrastes mežiem, kur rudenī bagātīgi aug sēnes. Tā šķērso ainavisko Altjas zvejniekciemu. Posma noslēgumā – Oandu – atrodas Igaunijas valsts mežu (RMK) apmeklētāju centrs, kur var iegūt informāciju par mežu biotopiem un mežu apsaimniekošanas tradīcijām.

Posmā no Oandu līdz Vesu (Võsu) Mežtaka ap 9 km garumā ved pa skaistu, mežiem klātu iekšzemes kāpu apvidu, kur uz priedēm vietām redzamas sveķu ieguves ailes. Sveķus Baltijas valstīs šādā veidā ieguva līdz pat 20. gs. 60.–70. gadiem. Koki ir bagātīgi apauguši ar ķērpjiem, kas liecina, ka gaiss ir tīrs. Rudenī takas malas izrotās sēnes un mellenes. Izmetusi loku cauri Vesu (Võsu) ciemam (populārs kūrorts), Mežtaka pa skaistu piekrastes mežu promenādi aizved līdz Kesmu ciemam. Ir vērts aiziet līdz kilometru attālajiem Vanajiri (Vana-Jüri) akmeņiem pussalas galā un izstaigāt Kesmu vēsturiskās vietas.

Pirmo trešdaļu no šī posma Mežtaka iet cauri Kesmu pussalai, kas atgādina teiksmainu pasaku vietu ar mežainām kāpām un sūnām apaugušiem akmeņu laukiem. Pie Eru tā 2 km garumā iet gar Vesu (Võsu) – Kotkas ceļu, izlokās cauri Vihaso (Vihasoo) ciemam un tālāk seko ceļmalai, no kuras vietām var redzēt Eru līci un Kesmu pussalu. Posmā apskatāmi vieni no iespaidīgākajiem Lahemā Nacionālā parka akmeņiem – Tammispea un Jāņa-Toma (Jaani-Tooma Suurkivi) dižakmeņi, kuri atgādina milzīgus klints bluķus. No Vīnistu jūrā labi saskatāma Mohni sala ar bāku.

Mežtaka turpina loku apkārt Perispea (Pärispea) pussalai, kas atrodas Lahemā (Lahemaa) Nacionālā parka teritorijā, sasniedzot Purekari ragu. Bezvēja laikā var doties pastaigā pa kilometru garo, oļiem klāto ragu, uz kura atrodas iespaidīgais Purekari akmens. Tālākajā ceļā Mežtaka seko Haras līča piekrastes ceļa līkumiem cauri vietām, kur padomju laikā atradās militārās bāzes, bet tālāk – cauri Loksai, kuras ziemeļdaļā atradusies ķieģeļu ražotne (redzamas vēsturiskās ēkas). Tā izlīkumo cauri pilsētiņas centram un pa nomali sasniedz finiša punktu, no kura puskilometra attālumā atrodas lieliska pludmale.

Šajā dienā Mežtaka šķērso Jumindas pussalu. Pametusi Loksu, Mežtaka pēc 7 km pagriežas garām padomju laiku militārajam objektam – Haras zemūdeņu ostai. Lai apmeklētu ostu (ieeja par maksu), ir jānoiet vēl 2 kilometri. Tālāk Mežtaka šķērso izcili skaistu mežu un purvu apgabalu, kura rietumu galā slejas augstas, mežiem apaugušas smilšu kāpas. Tālākajā posmā no Pedaspea līdz Tsitrei tā seko ceļa malai, pirms Tsitres pietuvojoties nelielam Ziemeļigaunijas glinta posmam, kura ziemeļgalā atrodas Mūksi (Muuksi) pilskalns. Tsitres atpūtas vieta atrodas 0,2 km attālumā no jūras.

Pie Tsitres ciema jau vikingu laikā atradusies osta. Mežtakas šī posma pirmie 4 km atrodas Lahemā (Lahemaa) Nacionālā parka teritorijā. Starp Mūksi (Muuksi) un Sorinnas (Soorinna) ciemiem ceļš šķērso ovālu platoveida pauguru – Ziemeļigaunijas glinta pacēlumu, ko klāj ainaviski kadiķu lauki. Pie Pihja (Põhja) ciema taka apmet loku piekrastes mitrājam un aiz Salmistu laivu ostas iznāk jūras krastā. No šejienes ziemeļaustrumos labi redzama 1,3 km attālā Pedasāres (Pedassaar) sala, bet ziemeļaustrumos – mazā Umblu un nedaudz lielākā  Rohusi sala. Pie Valklas pludmales gājējus priecē jauks pludmales restorāns. Hāpses (Haapse) pludmalē ir peldvieta, kur jūra strauji kļūst dziļa.

No Kabernēmes maršruts ved pa mežu, kur vērojami akmeņu krāvumi, kas radušies pēdējā ledus laikmetā. Tālāk Mežtaka uzvijas 20 m augstumā un ved gar bijušo Ancilus ezera krastu. Pirms ierašanās Kalevi-Līvas (Kalevi-Liiva) holokausta memoriālā, taka šķērso Kaberlas–Kabernēmes ceļu un ved pa Kaberlas strauta ieleju. Tālāk Mežtaka turpinās līdz Linnamē (Linnamäe) HES un trošu tiltam, gar seno Linnamē pilskalnu maršruts  ved gar Jegalas upes labo krastu līdz Jegalas ūdenskritumam. 500 metrus uz augšu no ūdenskrituma atrodas Suka tilts, kuru šķērsojot, nonāk upes pretējā krastā. Tālāk Mežtaka izved cauri Kogi ciemam un nonāk Jēlehtmē.

Mežtaka pamet Jēlehtmes ciemu un kilometru pirms jūras pagriežas uz ziemeļrietumiem, lai turpmāko 3 kilometru garumā vestu pa Ziemeļigaunijas glinta piekāji. Aiz Ilgases (Ülgase) Mežtaka šķērso Kallaveri (Kallavere), Mārdu (Maardu) un Mūgu, kas ir Tallinas priekšpilsētas daļas. No Mūgas līdz Tallinas vecpilsētai ir dažu stundu ilgs gājiens, taču pirms tam Mežtaka vēl izmet divu dienu ilgu loku cauri Vīmsi (Viimsi) pussalai.

Mežtaka iziet cauri Vīmsi pussalas mežainākai daļai, kurā izveidotas vairākas aizsargājamas dabas teritorijas. Rohunēmes (Rohuneeme) apkaimē tā šķērso bijušo padomju laiku militāro teritoriju. Šajā dienā Mežtaka iet galvenokārt pa gājēju ietvēm un gar ceļiem, kas caurauž pussalu. Pūnsi ciemā tā pagriežas uz dienvidiem, kur jau pāri Tallinas līča ūdeņiem redzami Tallinas vecpilsētas torņi, augstceltnes un osta ar prāmjiem, kas savieno Tallinu ar Helsinkiem.

Mežtaka iet gar Tallinas līča krastu, kur jau no Pūnsi paveras skaisti skati uz vecpilsētas torņiem, ostu un pilsētas augstceltnēm. Pirms Piritas (Pirita) Mežtaka izlokās pa skaistu priežu mežu un tālāk ved gar jūras krastu pa 2 km garu smilšainu pludmali. Aiz Piritas līdz pat Tallinas ostai Mežtaka aizved pa skaisto pilsētas krasta promenādi, no kuras redzami nozīmīgi pilsētas kultūras un vēstures objekti un baudāmi jūras un ostas skati. Mežtakas finišs atrodas Tallinas ostā, kurai blakus atrodas Tallinas vecpilsēta. Tās apskatei vēlams atlicināt vismaz vienu vai divas atsevišķas dienas.

No Lazdijai tūrisma informācijas centra nedaudz vairāk par 1 km Mežtaka ved gar Lazdijai – Augustow ceļu (Nr.135), tad nogriežas uz neliela lauku – meža ceļa, kas “Dzelzs priekškara” laikā kalpojis kā robežapsardzes ceļš. Ejot pa to, vietām paveras skaistas un plašas Sudavas augstienes lauksaimniecības zemju ainavas. Šķērsojusi atklātāku vietu iepretī Kučiūnai ciemam, Mežtaka atkal ieslīd mežainā apvidū. Pēc aptuveni 5,5 km tā pagriežas uz austrumiem, tālāk līkumo cauri mežu un ezeriņu labirintam, šķērso Zapsė upīti un iznāk uz Lazdijai – Kučiūnai – Veisiejai ceļa (Nr.2510). Pēc nepilniem 6 km Mežtaka nogriežas pa labi uz Dainaviškiai ciemu. Apmetusi loku Veisiejai ezera līčiem, cauri Veisiejai muižas parkam tā aizved līdz pilsētas centram. Posms pirms Veisiejai pilsētas ietilpst Veisiejai reģionālajā parkā.

Izejot no Veisiejai pilsētiņas centra, Mežtaka šķērso Veisiejis ezera caurteku, tad pa Vytauto, Turgaus un Leipalingio (ceļš Nr. 134) ielām aizved līdz Snaiginas ezera krastam, kur atrodas skatu tornis un atpūtas vietas. Šķērsojusi nelielu meža masīvu Veisiejai pievārtē, Mežtaka aptuveni 1,4 km ved gar Veisiejai – Barčiai (Nr. 2529) ceļu, tad pagriežas pa labi. Tālāk tā turpinās caur skaistu priežu mežu līdztekus Ančia ezeram, kura apkaime ir bagāta ar ogām un sēnēm. Pagriežoties austrumu virzienā, Mežtaka no dienvidiem tuvojas Barčiai ciemam, un tālāk līdz Trikojis ezeram ved cauri labības laukiem. Pie Trikojis ezera līča Mežtaka šķērso meža puduri, no tā iznākot pie ceļa Nr. 2517. Šis Mežtakas posms ietilpst Veisieju reģionālajā parkā.

No Trikojis ezera un Bertašiūnai ciema Mežtaka pa ceļu Nr. 2517 virzās uz dienvidiem, šķērso Leipalingis –  Kapčiamiestis ceļu (Nr. 2505) un Viktarinas ciemu. Tālāk tā apmet loku Stirtos ezeram un pa meža ceļiem ved cauri plašam meža masīvam, kur vietām redzamas klajākas ainavas un nelieli ciemi. Vasarā mežā bagātīgi aug mellenes un sēnes. Mežtaka šķērso caurteku, kas savieno Baltajis Bilsas un Juodajis Bilsas ezerus, paceļas stāvā ezera krastā un pagriežas uz dienvidiem. No šīs vietas ir saskatāms  Didžiasalis ciems. Posms no Trikojis ezera līdz Viktarinas ciemam ietilpst Veisiejai reģionālā parka teritorijā.

Starp Didžiasalis ciemu un Druskininkai kūrortpilsētu Mežtaka ved pa skujkoku mežu ar bagātīgām ogu un sēņu vietām. Pirms Druskininkai Mežtaka iznāk uz Nemuno ceļa, apmet loku Druskininkai Sniega arēnai un tālāk pa gājēju/velo celiņu aizved līdz Parko tiltam pāri Nemunas upei. Šķērsojusi tiltu, Mežtaka turpina gaitu pa Maironio gatvi. Tālāk tā izlīkumo pa Druskininkai vēsturiskā kūrorta mazajām ieliņām un parka celiņiem, šķērso Ratnyčia upīti un mežaparku Nemunas ielejas labajā krastā. Aiz Veisiejų ielas tā turpinās pa Neravų ielas gājēju ietvi un pēc aptuveni 1 km nogriežas pa kreisi uz Sodžiaus ielas, kas Neravai ciema beigās turpinās kā skaists meža ceļš. Šeit sākas Dzūkijas nacionālais parks. Mežtaka apmet loku Viečiūnai ciemam, atklājot skaistas ainavas un skatu uz Liškiava klosteri pretējā Nemunas krastā. Līdz pat Žiogeliai ciemam Mežtaka ved pa skaistu, vientuļu meža ceļu

Līdz pat Merkys upes ietekai Nemunā Mežtaka ved gar Nemunas upes ielejas krastiem, ko Dainavas zemienes  (Dainavos lyguma) apvidū ieskauj plašie un skaistie Dzūkijas meži. Ik pa brīdim mežu masīvā ir atklātas vietas, kurās izvietojušies nelieli ciemi. Pie Česukai ciema Mežtaka met lielu loku apkārt Merķes ietekai Nemunas upē, jo tuvākais tilts atrodas uz A4 ceļa. Šeit redzamas iespaidīgas ainavas pāri plašajai un dziļajai Merķes ielejai. Šķērsojusi Merķi, Mežtaka pa mazu lauku ceļu gar upes kreiso krastu aizstiepjas līdz Merķines pilskalnam, no kura paveras viena no skaistākajām Dienvidlietuvas ainavām. Pa mazajām un līkumainajām Merķines ieliņām (Piliakalnio, V. Sladkevičiaus, S. Dariaus ir S. Girėno) Mežtaka sasniedz ciema centru. Šis Mežtakas posms ietilpst Dzūkijas Nacionālajā parkā.

Merķines pilsētā Mežtaka pa Seinų ielu dodas Nemunas virzienā, pagriežas pa labi un nonāk pie skatu torņa. No tā paveras izcila ainava pāri plašajai upes ielejai un salai Nemunas upē, kuru nogana mājlopi. Vairāk kā 3 km garumā Mežtaka virzās tuvu stāvajām Nemunas ielejas krasta nogāzēm, tad strauji pagriežas uz ziemeļiem un tālāk pa maziem meža ceļiem rietumu virzienā aizved līdz Netiesos un Druskininku ciemiem. Aiz Druskininkai ciema tā šķērso šajā posmā lielāko atklāto apvidu ar skaistiem skatiem. Turpmāk Mežtaka virzās līdztekus Nemunas ielejai, taču pati upe no takas nav saskatāma. Vietām ceļā ir pauguri ar stāvām nogāzēm. Pie Vangelonys ciema Mežtaka atkal iznāk klajākā vietā, šķērso nelielu meža masīvu un pa Vangelonių un Saulėtekio ielām sasniedz Nemunaitis ciema galveno ielu. Šī posma daļa no Merķines līdz Druskininku ciemam atrodas Dzūkijas Nacionālajā parkā.

No Nemunaitis pa Vytauto ielu un Kaniūkai – Einorai – Nemunaitis ceļu (Nr. 1102) Mežtaka atpuveni 1,5 km ved ziemeļaustrumu virzienā, tad pagriežas pa kreisi uz ziemeļiem un pēc 3 km sasniedz Gečialaukis ciemu. Tālāk Mežtaka pagriežas pa labi uz austrumiem un pēc 3,3 km vēlreiz satiekas ar ceļu Nr. 1102. Vēl pēc 3,3 km Mežtaka sasniedz ceļu Nr. 128 un pa gājēju ietvi nolaižas Nemunas ielejā. No šejienes vairāk kā 3 km gara, skaista Nemunas ielejas taka cauri mežam aizved līdz gājēju tiltam pāri upei. Pēc krietna kāpiena Lietuvas augstākajā gājēju tiltā skatam paveras plašā un varenā Nemunas ainava. Aiz tilta Mežtaka virzās pa bijušā dzelzceļa dambi, izlīkumo pa Alytus kūrorta parka mazajiem celiņiem un pilsētas centrā pa S. Dariaus un S. Girėno ielām sasniedz Vecpilsētas (Senamiesčio) skvēru, kura dienvidu pusē atrodas Alītas tūrisma informācijas centrs.

No Alītas Mežtaka izved pa Vilniaus ielu, šķērso Nemunu pa A. Juozapavičiaus tiltu, tad pa Jiezno ielu pagriežas pa kreisi uz ziemeļiem un tālāk pa Miškininkų ielu šķērso Normandijos–Nemuno ceļu (Nr. 1134). Pa taku cauri mežam pēc gandrīz 2 km Mežtaka iznāk uz neliela lauku ceļa un pa to 8 km turpinās ziemeļu virzienā. Šajā apkaimē ir plašas un atklātas Dzūkijas augstienes ainavas. Aiz Staniava ciema Mežtaka pa skaistu meža ceļu noved lejā pie Nemunas un pēc tam pa stāvu nogāzi uzved Punia pilskalnā, no kura paveras skats uz upi. Gar Puņas baznīcu pa Kauno, Šilo un Birštono ielām pēc nepilniem 4 km Mežtaka sasniedz lielāku meža masīvu. To šķērsojot, pēc 5 km Mežtaka iznāk pie Nemajūnu ciema. 3,5 km tālāk ir šī posma galamērķis.

Sekojot Nemunas loku līkumiem, Mežtaka izmet vairāk kā 20 km garu cilpu Nemunas loku reģionālajā parkā, izvijoties cauri atklātām ainavām un maziem ciemiem ar raksturīgām, dažādos toņos krāsotām koka ēkām. Lielāks meža masīvs ir tikai starp Sipoņu un Puzonys ciemiem, kuram cauri Mežtaka izved pa nelieliem meža ceļiem. Šķērsojusi Vilnius–Marijampolė ceļu (A16), Mežtaka nolaižas nākamajā Nemunas lokā (upes platums šaurākajā vietā – 1,2 km), kur atrodas iecienītais Birštonas kūrorts. Pa B. Sruogos ielas ietvi Mežtaka sasniedz Birštonas tūrisma informācijas centru.

Aiz Birštonas tūrisma informācijas centra Mežtaka vairāk kā 1 km ved gar Nemunas krasta promenādi, tad nogriežas uz Algirdo ielas, šķērso Vītauta Jurģa Meškas parku, atkal atgriežas uz promenādes un pēc 0,6 km nogriežas uz gājēju-veloceliņa. Celiņš aptuveni 5 km garumā šķērso Žvėrinčiaus mežu, tālāk gājēju taka izved cauri Paprienės rekreācijas zonai, sasniedzot Greimų tiltu pāri Nemunas upei. Aiz tilta Mežtaka virzās pa Vytauto, Nemuno, J. Zdebskio, Kęstučio, J. Basanavičiaus ielām un pa Kęstučio ielu (Nr. 3306) iziet no Prienu centrālās daļas. Pa Paupio ielu tā apmet cilpu Nemunas lokam un aptuveni 7 km attālumā no Prienu centra pagriežas pa kreisi ziemeļaustrumu virzienā uz Alksniakiemis. Daļa no šī posma ietilpst Nemunas loku reģionālajā parkā.

No Alksniakiemis Mežtaka pa nelielu  lauku ceļu aizvijas gar Nemunas kreiso krastu un izmet vairāk kā 7 km garu loku pa meža ceļiem un takām cauri Kalvių meža masīvam. No Vangai ciema līdz Pašventupei ap 3 km garumā Mežtaka virzās tuvu Nemunas krastam, no kura paveras plašas ainavas. Gājējus šeit priecēs nelieli ciematiņi ar pavasaros un vasarās ziedos slīgstošiem dārziem, un laivām vai maziem kuģīšiem upes lēzenajā krastā. No Pašventupes ciema virzoties pa ceļu Nr. 3313, pēc aptuveni 3 km Mežtaka sasniedz Pakones pilsētas centru.

No Pakuonis ciema Mežtaka turpinās pa Kauno ielu (Nr. 1901) ziemeļrietumu, ziemeļu virzienā un pēc 7 km sasniedz Piļonas pilsētu. Aiz Piļonas tā virzās pa Nemuno ielu un pēc aptuveni 1,6 km pagriežas pa kreisi Dubravai virzienā. Šķērsojusi mežu masīvu, pēc aptuveni 2,4 km Mežtaka izved pie Dubravu ciema, izlīkumo gar tā galveno ielu un pēc 3  km (Klonio iela, Nr. 1937) sasniedz Vaišvīdavas ciemu, kur atrodas Kauņas reģionālā parka apmeklētāju centrs.

No Kauņas jūras reģionālā parka apmeklētāju centra Mežtaka ved cauri Rokai mežam un pa Miškininkų, Kelmyno, Muraškinės, Žarstos, Garšvės un Rokelių ielām apmet loku Kauņas priekšpilsētai, šķērso Marijampolė ceļu (Nr. 139) un tālāk dodas Balčkalnio ielas virzienā uz Panemunes rajonu. Pie Kauņas Tehniskās universitātes inženierijas vidusskolas stadiona tā nolaižas līdz Vaidoto ielai, pa ietvi tālāk virzās līdz Baterijos šosejai, kur pagriežas pa kreisi. Apmēram trešdaļu no Kauņas pilsētas platības aizņem parki un citas dabas teritorijas. Mežtaka pilsētu šķērso cauri tās zaļākajām daļām. Aptuveni 2,5 km garumā Mežtaka ved cauri Panemunes silam, kurā ir blīvs taku tīkls, atpūtas vietas un pludmale. Mežtaka pa Trīs jaunavu tiltu šķērso Nemunas upi, tālāk ved cauri Gričiupis dzīvojamam rajonam, virzās gar Kauņas ZOO, šķērso plašo Ozolu parku un aiz Lietuvas Sporta universitātes izved cauri Vītauta parkam. Pa parka kāpnēm tā nolaižas līdz Laisvės alejas sākumam un turpinās līdz posma galamērķim Kauņas centrā.

SVARĪGS. Kauņas pilsētu šķērsojošajos posmos marķējuma nav.

Kauņa ir otrā lielākā Lietuvas pilsēta. 1621 m garajā Laisvės jeb Brīvības alejā redzama izcila  modernisma arhitektūra – 1914.–1940. g. būvētās ēkas ir Eiropas kultūras mantojums. Vilniaus iela ir “vārti” uz Kaunas viduslaiku pilsētu, kurā saimniekoja Hanzas tirgotāji. Mežtaka virzās pa Laisvės ielu, šķērso Kaunas vecpilsētu ar dievnamiem, Rātslaukumu un vēsturiskajām ēkām un izmet loku pa Sateces parku, kur ir Lietuvas lielākās upes Nemunas un Neris upes satekas vieta. Šķērsojusi Neris upi, Mežtaka pa gājēju celiņiem un veloceliņu ietvēm turpina gaitu līdz 4 km attālajam bijušajam Lampēdžu grants karjeram, kas ir appludināts un šobrīd – iecienīta iedzīvotāju atpūtas vieta un peldvieta.

SVARĪGS. Kauņas pilsētu šķērsojošajos posmos marķējuma nav.

Pirmos 2 km Mežtaka līkumo gar Lampēdžu ūdenskrātuves ziemeļu krastu un iepretī kapsētai izved uz autoceļa. Pa ietvi gar ceļu turpinot gaitu Raudondvares virzienā, Mežtaka pēc 1,7 km šķērso Nevēžas upi pa Kaža Veverska tiltu. Pēc 0,6 km Mežtaka nogriežas pa kreisi uz Pakalnės ielu un iepretī Nevēžas upes ietekai Nemunas upē pa mazām taciņām virzās gar Nemunas labo krastu. Nemunas ielejas krastos redzamas senu pilskalnu vietas. Aiz Šilelis ciema Mežtaka turpinās pa gājēju/veloceliņu līdz Kulautuvas mazpilsētai, pirms kuras vēlreiz izmet loku pa mazu meža taku. Tālāk Mežtaka virzās pa Pušyno un V. Augustausko ielām, kur sasniedz šī posma galamērķi.

SVARĪGS. Kauņas pilsētu šķērsojošajos posmos marķējuma nav.

Visā šī posma garumā Mežtaka ved pa takām un nelieliem grantētiem lauku ceļiem līdztekus Nemunas upes labajam krastam. Skaistas ainavas ar skatiem uz upi, krastmalas pļavām un maziem ciematiņiem. Posma galamērķis – Vilkijas  pārceltuve redzama jau iztālēm Nemunas krasta ielokā. Iepretī pārceltuvei atrodas mazpilsētas centrs ar baznīcu. Vasaras otrajā pusē Nemunas pļavas slīgst dzeltenās un zilās ziedu krāsās. Ir vērts izmēģināt pārceltuvi braucienam turp un atpakaļ, jo šāds transporta līdzeklis Baltijas valstīs ir saglabājies tikai dažās vietās.

Pirmo kilometru Mežtaka ved gar pašu Nemunas krastu, tad nogriežas uz Kaunas–Jurbarkas ceļa (Nr. 141) un pa gājēju/veloceliņu turpinās līdz Ringoves pilskalnam. Pagriezusies pa labi uz ziemeļiem, Mežtaka šķērso nelielu meža masīvu (entomoloģiskais dabas liegums kukaiņu aizsardzībai) un tālāk seko ceļam Nr. 1929. Pēc 2 km Mežtaka nogriežas pa kreisi un virzās cauri lauksaimniecības zemēm. Pirms Lazduoniai ciema tā šķērso dziļo Lazduona upītes ieleju, 0,2 km garumā seko ceļam Nr. 1917 un tad pagriežas pa labi uz ziemeļrietumiem, līdz sasniedz dziļo un plašo Dubysa ieleju. Tālākos 2 km Mežtaka izvijas gar lauku ceļu Dubīsas kreisajā krastā, kur redzamas retas viensētas.  Upes ūdens vasarā ir dzidrs, plūdums rāms un to pārtrauc tikai bijušā dzirnavu dambja paliekas. Visbeidzot Mežtaka uzvijas stāvajā Dubīsasa ielejas krastā un sasniedz šī posma galamērķi.

Uzvijusies Dubysa ielejas stāvajā krastā, Mežtaka 2,5 km garumā šķērso nelielu meža masīvu un tālāk 4 km līdz pat Čekiškei ved pa apvidu, kur vasarās zeļ plaši kukurūzas lauki. Līdzīga ainava redzama arī nākamos 9 km, līdz Mežtaka pa tiltu šķērso Kaunas–Klaipėda automaģistrāli (A1). Aptuveni 1,5 km tālāk, pirms Gēluvas ciema, Mežtaka nolaižas dziļajā Dubīsas ielejā un pa nelielām taciņām un klusu lauku ceļu izvijas gar upes līkumiem, atklādama plašus skatus uz Ariogala pilsētu ielejas krasta augšdaļā. Pa Dubysos un Gedimino ielām tā uzlīkumo augšup līdz pilsētas centrālajai ielai – Vytauto gatvei. Tālāk virzoties pa Plento ielu Mežtaka 5 km no centra sasniedz vietu, kur jānogriežas uz posma galapunktu – Krikšnovė dīķi (vēl 0,2 km).

Aptuveni 0,5 km aiz Kirkšnoves Mežtaka nogriežas pa kreisi no Ariogala–Betygala ceļa (Nr. 3504) un tālāk līdz pat galamērķim pie Raseiniai–Baisogala ceļa (Nr. 225) izvijas līdztekus Dubīsas upes līkumiem, kur palieņu pļavas ik pa brīdim nomaina nelieli mežu masīvi un mazi ciematiņi. Vietām paveras plaši skati uz augstajiem Dubīsas ielejas krastiem un pilskalniem. Šajā posmā ir izteikts reljefs – Mežtaka virzās pa stāvajām krasta nogāzēm augšup un lejup, sniedzot neparastu gājiena pieredzi. Šis ir posms gājējiem – “gardēžiem”!

Virzoties gar Raseiniai–Baisogala ceļu (Nr. 225) un pa tā gājēju ietvi, Mežtaka šķērso dziļo Dubīsas ieleju un pie Ginčaičiai ciema pagriežas pa labi. Izmetusi plašu loku pa apkaimes laukiem, pēc 6 km tā izved uz Raseiniai–Šiluva ceļa (Nr. 148) un pēc aptuveni 3 km, atkal šķērsojot Dubīsa ieleju, nonāk Kušeliškė ciemā. Tālākos 5,5 km Mežtaka virzās gar Kušeliškė–Lyduvėnai (Nr. 3516) ceļu, kur jau iztālēm redzams slavenais un ainaviskais Līduvēnu dzelzceļa tilts. Ceļa līkumā pirms Dubīsas autoceļa tilta Mežtaka pagriežas pa labi uz ziemeļaustrumiem un pa ceļu Nr. 3544 pēc 9 km sasniedz Šiluva, bet vēl pēc 0,8 km – pilsētas centru. Šajā posmā apkaimes reljefs pamazām kļūst aizvien izteiktāks, jo tas ved pa apvidu, kur Dubīsa ieleja mijas ar Austrumžemaitijas augstienes dienvidu daļu.  Maršruta posms līdz Līduvēniem ved pa vai gar Dubīsas reģionālo parku, bet Šiluva ietilpst jau nākamajā – Tītuvēnu reģionālajā parkā.

No Šiluva līdz Tītuvēnu pilsētai līdztekus ceļam ved asfaltēta gājēju/velosipēdistu josla 7 km garumā. Mežtaka šķērso Tītuvēnu centru pa Šiluvos un Mairionio ielām un tālāk kā ainaviska taka aizvijas gar Ģiļus ezera rietumu krastu. Ezera ziemeļdaļā tā pagriežas uz austrumiem pa veco dzelzceļa dambi, pēc aptuveni 1,4 km sasniedz Kuršių ielu (Nr. 148) un, virzoties pa tās gājēju ietvi, pēc 0,6 km iepretī Budraičiai ciemam pagriežas pa kreisi uz rietumiem. Noejot vēl 4 km pa grantētu lauku ceļu, ir sasniegts šī posma galamērķis - Aukštiškiai.

Šis maršruta posms ved pa Austrumžemaitijas augstieni. Mežtaka 5 km garumā izlokās cauri lauksaimniecības zemju ainavai, šķērso Šiauliai–Tauragė dzelzceļa līniju un cauri Šimša mežam Tytuvėnai reģionālajā parkā pa maziem meža ceļiem nonāk Ķaunoru ciemā. Cauri ciemam tā  izved pa galveno – Draugystės ielu un pēc 0,5 km pagriežas pa kreisi uz ziemeļrietumiem (ceļš Nr. 2122), pēc 4 km sasniedzot Pašiaušė ciemu. Vēl pēc 4 km Mežtaka nolaižas Dubīsas ielejā un pagriežas pa kreisi, virzoties gar upes labo krastu. Pēc 0,5 km tā sasniedz posma galamērķi. Dengtiltis un nākamais Mežtakas posms atrodas Kurtuvēnu reģionālajā parkā.

Kurtuvēnu reģionālais parks ir viens no mežainākajiem Viduslietuvas apvidiem ar ļoti izteiktām, ledāja veidotām reljefa formām Žemaitijas augstienes rietumdaļā starp Dubīsas un Ventas ielejām. No Dengtilča pa maziem meža ceļiem Mežtaka izved uz Kelmė ceļa (Nr. 2106), īsu brīdi virzās gar to ziemeļaustrumu virzienā un pēc 0,4 km nogriežas pa kreisi. Tālāk tā apmet plašu loku un pa meža takām turpinās Pageluvja un Geluva ezera virzienā. Apmetusi loku ap Geluvas, Barsukīna un Dubukas ezeriem, Mežtaka turpinās rietumu un ziemeļrietumu virzienā, pa tuneli šķērso A12 šoseju un tālāk pa atklātākām vietām, kur izvietojušies nelieli ciemi, apmet kārtējo loku apkārt Dambos dīķim. Dīķa rietumu krastā atrodas Kurtuvēnu ciems. Pa ciema galveno – P. Višinskio ielu Mežtaka sasniedz šī posma galamērķi

Pa mazām meža takām un nelieliem ceļiem Mežtaka ved cauri Kurtuvēnu reģionālajam parkam. Tajā ierīkotas dabas izziņas takas. No Kurtuvēniemi Mežtaka izved pa skaistu koku aleju un tālāk kā maza lauku taka aizvijas starp zivju dīķiem, nelieliem, pļavām apaugušiem pakalniem, līdz atkal nonāk mežā. Mežtaka apmet loku Vainagu ciemam, pa kok a laipām izved cauri mitrājam un nonāk pie pilskalna Vainagių ezera krastā. Turpmākos 8 km līdz Šaukēniem tā turpinās kpilsētiņā Mežtaka turpinās pa Juodlės ielu.

No Šaukēnu pilsētiņas centra pa Laisvės ielu Mežtaka sasniedz Kelmė ceļu (Nr. 2103), pagriežas pa labi uz ziemeļiem, pēc 2,2 km uz ceļa Nr. 215 pagriežas pa kreisi un tālāk seko Ramučiai–Užventis ceļam (Nr. 159). Pēc 3,5 km Mežtaka pagriežas pa labi uz Beržēnu ciemu, kuram cauri izved pa Liepų un Degsnės ielām. Aiz Beržėnai tā vairāk nekā 14 km garumā līkumo pa apkaimes laukiem un mežiem, līdz sasniedz Ramučiai–Luokė ceļu (Nr. 2111). Šajā posmā, ejot klusi, ir liela iespēja redzēt savvaļas dzīvniekus. Pēc 3,6 km Mežtaka nonāk posma galapunktā.

Šajā Mežtakas posmā ir viens no Žemaitijas augstienes augstākajiem reģioniem un viens no augstākajiem pauguriem – Šatrijas kalns, no kura paveras izcila ainava (228 m). Žemaitijas augstieni caurauž mazi, līkumaini ceļi, kas ik pa brīdim uzlokās kādā augstā paugurā, lai aiz tā atkal strauji mestos lejup. Pirmos 2,4 km Mežtaka virzās gar Ramučiai–Luokė ceļu un tad pagriežas pa kreisi uz dienvidiem, apmetot plašu loku ap Šatrijas kalnu. Aptuveni 2 km aiz Šatrijas kalna Mežtaka nonāk līdz Užmiestis, pagriežas pa kreisi uz dienvidiem un aptuveni 10 km garumā turpinās pa Luokė–Užventis ceļu Nr. 2114. Tad Mežtaka pagriežas pa labi uz dienvidrietumiem un pēc aptuveni 7 km sasniedz Pavandenes centru. Visā maršruta posmā atklātas vietas mijas ar nelieliem meža puduriem, radot jauku mozaīkveida ainavu. 

Mežtaka no Pavandenė ciema turpinās ziemeļrietumu virzienā gar ceļu Nr. 4609, pēc 7,5 km pagriežas pa labi un apmet ap 4 km garu, plašu loku nelielam meža pudurim, kurā ieslēpies Baltežeris ezers. Pie Kuršai tā šķērso Luokė–Janopolės  ceļu (Nr. 4611), nolaižas Virvītes upes ielejā, izved cauri Baltininku ciemam un vēlreiz šķērso Virvītes upi, ko iecienījuši ūdenstūristi. Pēc aptuveni 5 km, izlocīdamās gar Virvītes upes labo krastu, Mežtaka sasniedz Biržuvēnu ciemu dzirnavu ezera krastā. Posms ietilpst Varņu reģionālajā parkā un Žemaitijas augstienes vidusdaļā, kur skaistas pauguraiņu ainavas sadala plašās upju ielejas.

Aiz Biržuvēniem Mežtaka turpmāko 3 km garumā šķērso Biržuvēnu mežu. 1 km līdz Rudupiai ciemam tā seko Luokė–Viešvėnai ceļam (Nr. 4605), līdz pagriežas pa labi uz ziemeļiem-ziemeļrietumiem. Turpmākos 11 km tā virzās pa lauksaimniecības apvidu, līdz izved Raiņu ciemā. No Raiņiem Mežtaka sākumā kā no ceļa atdalīta josla un pēc tam kā gājēju/veloceliņš aptuveni 3 km garumā turpinās līdz Telšiem, kur iegriežas Kauno ielā un pa to nonāk līdz Masča ezera krastam. Tālāk tā izlokās cauri parkam, no Zakso kalna atklādama skaistus skatus uz Masča ezera panorāmu. Apmetusi loku nelielam Masča ezera līcim, Mežtaka sasniedz šī posma galamērķi.

Mežtaka pa gājēju promenādi izmet loku gar Masča ezera ziemeļu krastu un tālāk pa Ežero, L. Giros un Plungės ielām (ietves, gājēju/veloceliņi) virzās uz rietumiem. Apmēram 2,5 km attālumā no Masča ezera tā pagriežas pa kreisi uz dienvidrietumiem, un pa ceļu Nr. 4606 dodas Lieplaukė virzienā. Pēc 2,1 km pie Užgiriai ciema Mežtaka pagriežas pa labi uz ziemeļiem, lai pa mazām meža takām un koka laipām šķērsotu Germantas ainavu liegumu. Aiz Germantas ezera tā turpinās pa J. Petrovskio ielu, nogriežas uz Plungės, šķērso dzelzceļu, ceļu aplī nogriežas pa labi (Margiukų iela), tad pa kreisi (Šilelio iela), šķērso A11 šoseju un pa nelielu lauku ceļu pēc 5 km sasniedz Buožēnu ciemu.

No Božēniem Mežtaka izmet zigzagveidīgu loku, pēc 5 km šķērso Seda–Gaudikaičiai ceļu (Nr. 161) un pēc 2 km nonāk Gadūnavu ciemā. Tālāk tā virzās uz ziemeļiem un pēc 2,5 km sasniedz Pamarkijos mežu. Nākamos 7 km Mežtaka šķērso Plinkšu mežu biosfēras apgabalu un nonāk Plinkšu ciemā, pēc 2 km sasniedzot šī posma galamērķi. Posma sākumā vērojamas atklātas Žemaitijas augstienes ziemeļdaļas ainavas, bet tā otrajā pusē ceļš pārsvarā ved pa mežaini.

No Plinkšēm Mežtaka turpina virzīties uz rietumiem, šķērso meža puduri un pēc 2 km sasniedz Seda–Gaudikaičiai ceļu (Nr. 161). Pēc 1,8 km Mežtaka no šī ceļa nogriežas pa kreisi uz dienvidiem. Nākamos 7,4 km tā šķērso lauksaimniecības zemes un lielāku mežu apgabalu, līdz pagriežas pa labi, rietumu virzienā uz Bertuliai ciemu. Vēl pēc 3,8 km Mežtaka šķērso Seda–Plungė (Nr. 164) ceļu, kur no apkaimes pakalniem redzami svētceļnieku galamērķa – Žemaišu Kalvarijas baznīcas torņi. Īsi pirms ciema Mežtaka šķērso Žemaitijas Nacionālā parka robežu.

No Žemaišu Kalvarija ciema Mežtaka iziet pa Pagardinio, Alsėdžių un Plateliu ielām. Apmēram 6,5 km no ciema centra Mežtaka pa ainavisku un pauguriem ieskautu ceļu (Nr. 3210) nonāk stāvlaukumā. Pie stāvlaukuma tā pagriežas pa kreisi uz dienvidiem, ieved mežā un šķērso Gegrēnu arheoloģisko kompleksu. Iznākot no meža, Mežtaka turpinās pa Ežero ielu, pēc īsa brīža šķērso Dvaro ielu, nogriežas uz Paežerės ielu un pēc 5 km sasniedz Žemaičių Kalvarijos ceļu (Nr. 2302). Šeit Mežtaka atkal nogriežas pa kreisi un seko gājēju/veloceliņiem. Pēc 1,7 km tā sasniedz krustojumu ar Plokštinės ielu un pagriežas pa labi uz dienvidiem. Pēc 1,8 km Mežtaka nonāk Paplateles ciemā. Šis posms atrodas Žemaitijas Nacionālajā parkā un iepazīstina ar Žemaitijas augstienes ziemeļrietumdaļas ainavām un dabas daudzveidību.

Pirmos 3,5 km Mežtaka ved pa skaistiem mežiem, kas klāj Žemaitijas augstienes paguru nogāzes. Līdz Aukstā kara muzejam tā sakrīt ar Plokštines izziņas taku. No muzeja Mežtaka 5 km garumā seko Plokštinės ceļam, kur izveidots gājēju/veloceliņš un, tuvojoties Plateļu ezeram, nolaižas ezera ieplakā. Pie ceļa Nr. 3202 (Malūno iela) Mežtaka pagriežas pa kreisi uz dienvidaustrumiem un tūlīt pēc 0,3 km seko pagrieziens pa labi uz dienvidiem -  dienvidrietumiem. Pēc aptuveni 0,5 km tā sasniedz Ilgio Ežero ielu. Nākamo 5,5 km garumā Mežtaka apmet plašu loku apkārt Iļģa un Beržoras ezeriem, sasniedzot Beržoras ciemu. Aiz ciema, virzoties pa Plungės ielu pēc 2 km Mežtaka sasniedz Plateļu pilsētas centru un pa Ežero ielu izmet vēl vienu loku līdz pludmalei un Šeireės izziņas takai. Tālāk pa Ežero, Naujoji un Žemaičių Kalvarijos ielām Mežtaka atgriežas pilsētas centrā.

Mežtaka 6 km iet pa Plateliai–Salantai (Nr. 2302) ceļa nomali. Šajā posmā skatam paveras Žemaitijas augstienes rietumdaļas ainavas pāri Piejūras zemienei. Gintališkes ciema centrā Mežtaka pagriežas pa kreisi uz dienvidrietumiem, nonākot uz ceļa Nr. 3216. Pēc 2,4 km tā pagriežas pa labi uz rietumiem, kur šķērso šajā posmā lielāko meža masīvu. Padomju laikā šeit atradās raķešu bāze, par ko liecina ar betona plāksnēm noklātais ceļš. Tālāk Mežtaka īsu brīdi seko Plungė–Salantai ceļam (Nr. 169) un pēc 1,4 km pagriežas pa kreisi. Līdz pat Salantai tā izlokās pa mazu lauku ceļu, bet mazpilsētas centru sasniedz pa Žemaitės un M. Valančiaus ielām. Šī posma sākums atrodas Žemaitijas Nacionālajā parkā, bet finišs – Salantai reģionālajā parkā.

No Salantu mazpilsētas Mežtaka izved pa M. Valančiaus, Padvaralio un Ilgoji ielām. 100 m pirms ceļa Nr. 169 Mežtaka pagriežas pa kreisi uz lauku ceļa, pēc 3,5 km sasniedz Erlos ielu un pagriežas pa kreisi uz rietumiem. Pēc 0,4 km tā pagriežas pa labi uz ziemeļiem un sasniedz Šatramiņu ciemu. Šatramiņos tā pagriežas pa labi – uz dienvidrietumiem, pēc 2,9 km šķērso Salantai–Skuodas ceļu (Nr. 169) un Šaukļu ciemā pagriežas pa kreisi uz ziemeļiem, pēc 3,8 km sasniedzot posma galamērķi – Mosēdi. Posma lielākā daļa, izņemot Šatramiņu apkaimi, ietilpst Salantu reģionālajā parkā.

No Mosēdes mazpilsētas pa Salantų un Skuodo ielām Mežtaka dodas Skuodas virzienā un pēc nepilniem 8 km izved uz Salantai–Skuodas ceļa (Nr. 169). Maršruts iet caur lauksaimniecības zemēm. Ainava mainās, nonākot Bārtas upes ielejā. 0,5 km garumā Mežtaka iet gar Salantai–Skuodas ceļu, tad pagriežas pa kreisi un nākamos 6,7 km, mezdama “zig-zagus” pa maziem lauku ceļiem un ciemiem, sasniedz Skuodas pievārti. Tālāk tā virzās pa Kretingos, Laisvės un Krantinės ielām, šķērso Skodas parku un pa Gedemino, Vytauto un J. Basanavičiaus ielām (ceļš Nr. 169) sasniedz valsts robežu.

Lietuvas–Latvijas robežu dabā iezīmē Apšes upe, kuru Mežtaka šķērso, pa Skuodas–Priekules ceļa (P114) tiltu ienākot Latvijā. Mežtaka sākotnēji vijas gar ceļa malu, bet pēc 1,7 km nogriežas uz grantēta ceļa Kalētu virzienā. Sākot no Ozolu ciema apkaimes, skatam paveras Rietumkursas augstienes Vārtājas viļņotā līdzenuma skaistās un plašās ainavas. Ozolos 0,5 km Mežtaka seko ceļam V1217, tad pagriežas pa labi un pēc 2 km sasniedz Bārtas–Kalētu–Gramzdas ceļu (V1218), kas aizved līdz posma galamērķim Gramzdā.

Aiz Gramzdas Mežtaka pa mazām taciņām izlīkumo gar smilšu un grants karjeriem, un pa taisnu ceļu cauri lauksaimniecības ainavai virzās uz ziemeļaustrumiem. Pie Lejasbunču mājām tā pagriežas uz Mazgramzdu. Pirms Mazgramzdas Mežtaka šķērso dziļo un ēnaino Ruņupes ieleju. Aiz Mazgramzdas tā virzās līdztekus Gramzdas–Priekules ceļam (P 114), no kura paveras skaistas Rietumkursas augstienes Vārtājas viļņotā līdzenuma ainavas. Šķērsojusi šo ceļu, tā virzās gar bijušo lidlauku, šķērso Priekules–Purmsātu–Kalēju ceļu (V 1211) un izmet loku cauri nelielam meža pudurim. Gar līkumainās Virgas upītes krastiem Mežtaka izved cauri meža parkam “Priekules Priediens”, no kura redzams šī posma galamērķis.

Mežtaka pa Ķieģeļu, Galveno un Parka ielām izlokās cauri Priekulei, izmet lokus pa mazām parka taciņām pie Dobeļupes un tālāk virzās uz Audariem, kur šķērso Grobiņas–Embūtes ceļu (P106). Pēc 4 km tā nogriežas pa labi un turpmākajā posmā līdz pat Rīgas–Liepājas šosejai ved pa mazapdzīvotu apvidu, kur lauksaimniecības zemes mijas ar mežu puduriem un nelieliem mitrājiem. Apvidus starp Sepenes ezeru un Kalveni ir izteikti paugurains – šeit Embūtes pauguraine mijas ar Bandavas pauguraini. Augstākais punkts, kuru sasniedz Mežtaka, ir 115 m vjl. Šķērsojusi Rīgas–Liepājas autoceļu (A9), pēc 1 km Mežtaka nonāk šī posma galamērķī.

Mežtaka pa Kalvenes mazajām ieliņām izlīkumo līdz Aizputes – Kalvenes (P115) ceļam, 1,4 km ved gar tā malu un tad nogriežas pa labi. Tālāk Mežtaka šķērso Jelgavas–Liepājas dzelzceļu un tad līdz pat Boju ciemam izlokās pa mazu lauku ceļu. Apkārtnē redzami daudzi bijušie zivju dīķi. Klajo ainavu atdzīvina pa kādai lauku viensētai, kur dažkārt var nopirkt uz vietas audzētu un gatavotu pārtiku. Aiz Kazdangas–Mazboju ceļa (V1299) Mežtaka šķērso Grantnieku karjeru. Posmā no Kalvenes līdz Bojām Mežtaka ved pa Rietumkursas augstienes Bandavas pauguraini, kur augstākie reljefa punkti nedaudz pārsniedz 100 m vjl. Aiz Bojām Mežtaka šķērso Lažas upīti un pie Tebrām atkal iznāk uz Aizputes – Kalvenes ceļa, gar kuru tālāk aizved līdz Aizputei. Pa Kalvenes ielu un Atmodas ielu Mežtaka sasniedz pilsētas centru.

Mežtaka pa Atmodas un Jelgavas ielām izlīkumo cauri Aizputei, aiz Lažas ūdenskrātuves pagriežas pa labi un ar lielu loku pietuvojas Kazdangas muižas parkam no dienvidu puses. Pa mazām taciņām un gar Dzirnavu ezeru tā izved cauri muižas parkam, apkārt muižai un Zēnu dīķim, 0,7 km turpinās pa Kazdangas–Cildu ceļu (V1200) un tad pagriežas pa labi uz Snēpeles–Kazdangas (V1296) ceļa. Līdz lauku mājai “Zemturi” Mežtaka pamazām paceļas Rietumkursas augstienes Bandavas paugurainē, atklādama skaistus skatus abos virzienos. Reljefa augstums šeit maksimāli sasniedz ap 81 m vjl. No “Zemturiem” Mežtaka aptuveni 12 km ved caur mazapdzīvotu mežu masīvu un tikai pēdējos 3 km atkal iznāk klajākā apvidū ar lauksaimniecības zemēm un viensētām, sasniedzot Snēpeli.

Pa Snēpeles galveno ielu Mežtaka izved uz ceļa V1294 un jau pēc 0,3 km iepretī Ķepšu ezeram nogriežas pa labi uz neliela lauku ceļa. Pa šo ceļu Mežtaka aizlīkumo līdz Slipiņciemam, pirms tā pa dambi šķērsojot Sprincupi, uz kuras izveidots dīķis. Tālāk Mežtaka dodas Pelču virzienā. Pelču apkaimē taka izlokās gar Dambu dīķiem, izved uz Kuldīgas–Pelču ceļa (V1293) un tālāk stiepjas cauri Kuldīgas dārziņu rajoniem –  Kurzemītei un Rumbai, līdz sasniedz Ventas krastu un Kuldīgas apvedceļu. No tā līdz pat Senajam ķieģeļu tiltam Mežtaka 2,4 km garumā ved pa skaistu Ventas krasta taku, kur mitrākās vietās un pāri strautiem ir koka tiltiņi un laipas.

Aiz Senā ķieģeļu tilta pāri Ventai Mežtaka īsu brīdi turpinās pa gravām izroboto Ventas labo krastu, virzās pa Krasta ielu un Vetklīnikas–Palejas ceļu, šķērso Kalnmuižas mežu, Riežupi un tālāk līdz pat Mazrendai turpinās pa plašā Rendas mežu masīva ceļiem. Reljefs šeit ir līdzens, jo posms ietilpst Kursas zemienes Pieventas līdzenumā. Mazrendā Mežtaka šķērso smilšu-grants karjeru un pa Kuldīgas ielu aizved līdz Rendas centram. Posms ietilpst dabas lieguma “Ventas ieleja” un dabas parka “Riežupe” teritorijā.

Mežtaka Rendā īsu gabaliņu izlokās gar Īvandes upītes klinšainajiem krastiem un tad izved uz Kroju ceļa. Sākumā redzamas atklātas ainavas, bet vēlāk taka turpinās cauri mežam. Vietām paveras skati uz Abavas senleju. Pamazām nomainās dabas ainavas, jo Mežtaka pamet Kursas zemienes Pieventas līdzenumu un lēzeni paceļas pa Austrumkursas augstienes Vānes nolaidenumu, sasniedzot 50–60 m vjl. Pirms Valgales ciema tā apmet loku apkārt dziļajai Valgales upītes gravai un līdz pat Sabilei virzās pa Abavas senlejas pamatkrasta augšdaļu, tikai pie Sabiles nolaižoties lejā līdz Abavas tiltam (Lāčplēša, Kuldīgas ielas). Sabiles apkaimē jau atkal nomainās dabas apvidus un te vērojamas Austrumkursas augstienes Saldus pauguraines ainavas. Abavas senlejas dziļums starp Rumbciemu un Sabili sasniedz aptuveni 40 m. Mežtaka šajā un nākamajā dienā šķērso dabas parku “Abavas senleja”. 

Mežtaka turpinās pa Abavas kreiso krastu – Kr. Barona ielu. Tālāk kā maza taciņa tā šķērso Abavas senlejas pļavas un mežu pudurus, līdz sasniedz pakalnu, ko sauc par Zviedru cepuri. Aiz Zviedru cepures pa mazu lauku ceļu Mežtaka virzās līdz Plostu–Pūces ceļam (V1471), šķērso Amulu un pie Kalnmuižas uzvijas augšup Abavas senlejā, pa kuru nākamos 6 km ved līdz Aizdzires muižas parkam. Vēl 1 km ziemeļu virzienā, un Mežtaka šķērso Abavas senleju visā platumā, atklādama vienus no skaistākajiem senlejas skatiem. Abavas senlejas dziļums šajā vietā ir ap 40 m. Aiz Zvejnieku tilta Mežtaka paceļas senlejas ziemeļu nogāzē, kur sastādīti vīnogu dārzi. Izlīkumojot cauri mežam, tā šķērso Kandavas–Rendas ceļu (P130) un tālāk pa Sabiles ielu sasniedz Kandavu. Pa šīs ainaviskās mazpilsētas Lauku, Ozolu, Zīļu, Sabiles un Pils ielām Mežtaka nonāk līdz Bruņinieku pilskalnam. Visā posma garumā Mežtaka vijas cauri dabas parkam “Abavas senleja”.

Pa Jelgavas ielu, šķērsodama veco laukakmens tiltu pār Abavu, Mežtaka pa Daigones ielu un tālāk pa grants seguma ceļu aizved līdz 5 km attālajam Daigones ciemam, aiz kura pa Dziļkalnu–Pūres ceļu (V1464) nolaižas Abavas senlejā. Aiz tilta pār Abavu Mežtaka pagriežas pa labi un pa mazu taciņu sasniedz Pūri. Apmetusi loku Pūres muižai, tā pa Zemeņu ielu un Pūres–Jaunsātu (C004) ceļu nākamos 5 km aizstiepjas līdz Galciemam. Šeit apkaimes karjeros iegūst smiltis un granti. Galciemā Mežtaka nogriežas pa kreisi uz neliela grants seguma ceļa (C003), kas pēc 3,5 km savienojas ar Jaunmoku–Jaunsātu ceļu (V1444). Vēl pēc 3 km Mežtaka šķērso Rīgas–Ventspils šoseju un pa maziem, koku aleju ieskautiem celiņiem sasniedz Jaunmoku pili. Tuvojoties pilij no Jaunsātu puses, ap Mežtaku ir redzamas skaistas, plašas ainavas, kur Austrumkursas Spārnenes viļņotais līdzenums mijas ar Vanemas pauguraini.

Jaunmoku pils apkaimē priecē Austrumkursas augstienes Vanemas pauguraines skaistās ainavas. Mežtaka nolīkumo lejup līdz Bēru ūdensdzirnavām un tālāk līdz pat Vecmokām trīs kilometru garumā paceļas par aptuveni 50 m, atklādama skaistas ainavas uz plašo Slocenes ieleju dienvidos. Aiz Vecmoku muižas alejas Mežtaka šķērso Tukuma–Lazdas ceļu (V1442), apmet loku viensētu pudurim un pa taisnu meža stigu dodas dienvidaustrumu virzienā gar Sekļa ezeru. Ezeram var piekļūt pa mazām taciņām. "Sveikuļu" apkaimē maršruts turpinās pa skaistām meža takām un pie Ozoliņu kapiem iznāk uz Tukuma–Ķesterciema–Kolkas ceļa (P131), kur sākas Tukuma pilsēta. Pa Raudas, Kurzemes, Meža un Melnezera ielām Mežtaka sasniedz Saules kalnu.

Pa Melnezera ielu Mežtaka pamet Tukumu. Līdz pat Milzkalnei tā vijas cauri skaistiem mežiem, izņemot īsu posmu gar Jaunūdru ceļu. Mežtaka met lokus augšup un lejup pa Raudas paugurmasīva stāvo pauguru mugurām. Viens no augstākajiem punktiem ir Milzkalns, 113 m vjl. Šķērsojusi Tukuma–Milzkalnes–Smārdes ceļu (V1446), Mežtaka izved cauri Šlokenbekas muižai, šķērso Slocenes upīti, apmet loku Bērzājiem un tālāk gar Slocenes kreiso krastu aizlokās cauri skaistajiem mežiem līdz Kārniņu kapiem Tukuma–Milzkalnes–Smārdes ceļa malā. No šejienes Valguma ezers, kura apkaimē atrodas naktsmītnes, ir aptuveni 2,5 km attālumā. Aiz Bērzājiem sākas Ķemeru Nacionālais parks (ĶNP).

Šķērsojusi apvidu ar dažām viensētām, Mežtaka izlīkumo cauri skaistiem skujkoku mežiem un tālākos 6,5 km gar Čaukciemu līdz pat pagriezienam uz Zaļo kāpu ved pa Antiņciema–Smārdes ceļa malu. Apkaime ir līdzena, jo posms ietilpst Piejūras zemienes Engures līdzenumā. No Zaļās kāpas paveras plaši skati uz Zaļo un Raganu purvu. Nelielais meža ceļš izlokās gar kāpas apakšējo daļu un divās vietās purvu šķērso pa koka laipām. Ķemeros Mežtaka virzās gar Partizānu, Robežu, A. Upīša, Katedrāles un E. Dārziņa ielām, gar Meža māju un Vēršupīti, kurā ieplūst sēravotu ūdeņi. Šķērsojot Tūristu ielu, tā turpinās pa Dūņu ceļu līdz Slokas ezeram.  Tālāk Mežtaka šķērso Vēršupītes dumbrājus, kas ir vieni no izcilākajiem mitro mežu biotopiem visā Mežtakas Kurzemes daļā. Pie Melnezera tā pagriežas uz Vecā Ķemeru ceļa un pēc 2 km nonāk Bigauņciemā. Aiz Talsu šosejas (P128) Mežtaka sasniedz Rīgas jūras līča krastu un savienojas ar Jūrtaku. Mežtaka visā posma garumā ved cauri Ķemeru Nacionālajam parkam (ĶNP).

No Bigauņciema labi redzams Jūrmalas krasts visā tā garumā. Šīs dienas posma daļa ietilpst Ķemeru Nacionālajā parkā. No Jaunķemeriem līdz pat Dubultiem gājiens norit pa Rīgas jūras līča platāko smilšu pludmali, cauri Jūrmalas vēsturiskajam kūrortam un Latvijas garākajai pilsētai. Skaistās un siltās vasaras dienās jārēķinās ar daudzajiem pludmales apmeklētājiem.

Maršruts piemērots ikviena vecuma un fiziskās sagatavotības gājējam. Starp Dubultiem un Lielupi plešas Rīgas jūras līča platākais smilšu liedags – Jūrmalas kūrorta nozīmīgākā vērtība ar daudzām pludmales kafejnīcām, dažādām atpūtas iespējām. Piekrastes kāpu mežus caurvij blīvs taku tīkls, kas piemērots iešanai un nūjošanai. Jūrtakas daļa starp Lielupes pludmali un Jūrmalas brīvdabas muzeju ietilpst Ragakāpas dabas parkā. No šejienes atpakaļ uz Bulduriem var ērti nokļūt pa Bulduru prospektu un 5. līniju.

Maršruts ir alternatīvs veids, kā no Jūrmalas nokļūt līdz Rīgai, ejot pa mežu. Aiz Lielupes tilta Jūrtaka izlīkumo cauri Priedainei ar skatiem uz tās koka apbūvi, iet līdztekus Lielupes labajam krastam, tad nogriežas gar Bolderājas kāpas dienviddaļu un šķērso Kleistu mežu, virzoties gar Lāčupes kapiem. Tālāk pa vēsturiskajiem Pārdaugavas ceļiem – Buļļu un Daugavgrīvas ielām cauri Dzegužkalnam, garām Zunda kanālam un Āgenskalna līcim nonāk līdz Daugavai, kur pa Akmens tiltu šķērso Daugavu un apstājas Rīgas Rātslaukumā.