Mežtaka - Daba

Mežtakas Dienvidu daļa (Polijas-Lietuvas robeža – Rīga)

• Mežtakas Dienvidu daļa šķērso trīs nacionālos parkus – Dzūkijas un Žemaitijas nacionālos parkus Lietuvā un Ķemeru Nacionālo parku Latvijā. Ķemeru purvs ar citiem purviem un mitrajiem mežiem ir viens no lielākajiem Baltijas valstu mitrājiem. Kopumā Mežtaka šķērso vai ved gar ~ 25 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
• Mežtakas Dienvidu daļa Lietuvā šķērso Sudavas, Dzūkijas un Žemaitijas, bet Latvijā – Rietumkursas un Austrumkursas augstienes vai to daļas. Starp augstienēm izvietojušās zemienes, no kurām var minēt Kursas zemieni un Piejūras zemieni. Zemākās vietas Mežtakā atrodas līdz ar jūras līmeni (Bigauņciema–Lielupes posmā, kur Mežtaka ved gar Rīgas jūras līča krastu), bet augstākā vieta atrodas Žemaitijas augstienē – tas ir Šatrijas kalns (228 m vjl.).
• Augstieņu teritorijas ir bagātas ar ezeriem. Baltijas valstis klāj blīvs upju, upīšu un strautu tīkls, kas vasarās dāvās patīkamu veldzi.
• Ļoti izteikts reljefs Mežtakas Dienvidu daļā ir Nemunas un Dubīsas, un Abavas senlejas un minēto upju pieteku krastos.
• Mežtakas tuvumā atrodas daudzi dabas pieminekļi – dižakmeņi, avoti, dižkoki, koku alejas un interesantas reljefa formas – pauguri, gravas, upju senlejas u.c. Nemunas un tās pieteku krastos paceļas vareni un ainaviski nogulumiežu atsegumi.
• Latvijas jūras krastā ir sastopami Eiropas Savienībā aizsargājamie kāpu biotopi.

Mežtakas Ziemeļu daļa (Rīga – Tallina)

• Mežtakas Ziemeļu daļa šķērso Vidzemes, Alūksnes un Hānjas augstieņu daļas, bet citviet tā ved pa zemienēm. Zemākās vietas Mežtakā atrodas līdz ar jūras līmeni, bet augstākā (~ 256 m vjl.) atrodas Lielā Munameģa piekājē. Otra augstākā vieta ir Drusku pilskalns (246 m vjl.). Lielais Munameģis (318 m vjl.) ir Baltijas valstu augstākais reljefa punkts.
• Ļoti izteikts Mežtakas reljefs ir novērojams Gaujas senlejā un tās pieteku gravās, kā arī vietās, kur Igaunijas ziemeļu piekrastē paceļas Ziemeļigaunijas glints – stāva un līdz 56 m augsta klinšaina krasta kāple. Piecas dienas Mežtaka ved pa Gaujas senleju – lielāko un dziļāko Baltijas valstīs, bet Toilas–Kundas posmā piecu dienu garumā izlokās gar Ziemeļigaunijas glinta atsevišķām daļām.
• Mežtakas tuvumā atrodas izcili dabas pieminekļi: lielākais Baltijas valstu dižakmens Ehalkivi (930 m³), Baltijas valstīs augstākais ūdenskritums – Valastes ūdenskritums (26 m) un viens no iespaidīgākajiem – Jegalas (Jägala) ūdenskritums. Gaujas, tās pieteku un Piusas upes krastos paceļas vareni un ainaviski smilšakmens atsegumi ar dabiskām un cilvēka veidotām alām. Piusas alas ir garākās cilvēka veidotās pazemes raktuves Baltijā smilšakmens iežos. Somu līča krastā zinātāji atpazīs miljoniem gadu vecas fosilijas.
• Mežtakas Ziemeļu daļa šķērso trīs nacionālos parkus, no kuriem Gaujas Nacionālais parks ir vecākais Latvijas, bet Lahemā – vecākais Igaunijas un Baltijas nacionālais parks. Alutaguses Nacionālais parks ir jaunākais (dibināts 2018. g.) no 15 Baltijas valstu nacionālajiem parkiem. Kopumā Mežtaka šķērso vai ved gar ~ 40 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
• Mežtaka vairāk nekā nedēļas gājiena garumā ved gar ceturto lielāko Eiropas ezeru – Peipusu (kopā ar Pleskavas ezeru). Vietējie iedzīvotāji šeit kopš cara laikiem audzē sīpolus, piedāvājot savu preci skaistās sīpolu virtenēs. Peipusa ziemeļu krastā līdztekus smilšainajām pludmalēm izveidojušās līdz 13 m augstas, skaistas kāpas. 
• Ziemeļigaunijas piekrastē Mežtakai piekļaujas vairākas salas – Pedassaar, Prangli, Aegna, Naissaar, kas ir piemērotas īsākiem pārgājieniem, dabas un vietējās kultūras baudīšanai. 

Mežtaka vispārīgi

• Mežtaka iet cauri mežainākajiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas apvidiem, kuros iepazīstama lielākā daļa no Baltijas valstīs sastopamajiem mežu biotopiem un mežu tipiem. Daudzviet redzami dažādu sugu dižkoki un koki, kas ir saistīti ar vēsturiskiem notikumiem un nostāstiem.
• Mežtaka ir izcila vieta putnu un dzīvnieku vērošanai. Tajā var novērot Eiropas otro lielāko dzīvnieku – alni. Izturoties klusi, var sastapt stirnu, staltbriedi, lapsu, zaķi, caunu, ūdru, vāveri, ezi. Iespējams ieraudzīt vilka un lūša pēdas. Bieži ir sastopams bebrs, kura celtās mājas un nograuztie koki ir redzami pie ūdeņiem.
• Putnu vērotāji piemērotā laikā var novērot (vai dzirdēt) melno un balto stārķi, mazo ērgli, griezi, apodziņu, zaļo ķauķīti, dažādas pūču un dzeņveidīgo putnu sugas, t. sk. Eiropas lielāko dzeni – melno dzilnu, bet pie ūdeņiem – zivju dzenīti.
• Baltijas valstīm nav raksturīgas bīstamas dabas stihijas. Spēcīgas vētras notiek reti, parasti rudenī vai ziemā. Jūras krastā nav paisumu un bēgumu, kas ierobežotu vai padarītu nedrošu pārvietošanos gar pašu jūras krastu. Ūdens līmenis ir augstāks spēcīga vēja un vētru laikā.
• Siltā vasarā ūdens temperatūra jūrā var sasniegt +18°C – +20°C vai pat vairāk – +26°C. Iekšzemes ūdeņos ūdens temperatūra var būt arī augstāka. Vasarā, pavasarī un rudeņos var būt ilgāki lietus un zemākas gaisa temperatūras periodi, tāpēc pirms gājiena ir jāiepazīstas ar laika prognozi.
• Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji labprāt dodas mežā un vāc dabas veltes – sēnes un savvaļas ogas (mellenes, brūklenes, avenes), bet purvainos mežos un purvos – lācenes un dzērvenes. Savvaļas augus izmanto ārstniecības tēju gatavošanā.

Mežu daudzveidība

Katram no mums mežs asociējas ar ko citu. Vienam tās ir slaidas priedes un baltas sūnas, citam prātā nāk egļu biežņa, vēl kādam pirmatnēja nogāze ar sūnām apaugušām kritalām, varbūt bērzu birzs vai dumbrājs ar mitrām ieplakām un pavasarī uzplaukušām purenēm. Meži ir dažādi, un katram no tiem ir sava nozīme bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā. Tālāk ir aprakstīti tikai daži no Lietuvā, Latvijā un Igaunijā sastopamajiem mežu veidiem. Katram no tiem ir sava vieta, nozīme un izmantošana.

Boreālo mežu jeb ziemeļu skujkoku mežu veido dažādu vecumu egļu un priežu audzes. Šie ir dabiski un veci meži, kas izceļas ar lielu sugu daudzveidību. Dabai nozīmīgi ir meži, kuros ir dažādu vecumu un resnumu koki un veidojas lauces jeb meža pļaviņas. Boreālajos mežos var būt bijusi cilvēku ietekme, taču vismaz pēdējos simts gados tajos nav bijusi kailcirte. Latvijā Mežtaka ved cauri izciliem boreālo mežu biotopiem, bet dienvidu virzienā boreālos mežus pamazām nomaina platlapju (t.s. – nemorālie) meži, kur aizvien vairāk parādās ozoli, liepas, vīksnas un tāda koku suga kā parastais skābardis, kas Latvijā savvaļā sastopams g.k. Kurzemes dienvidrietumu daļā, kur ir siltāki klimatiskie apstākļi. Arī Lietuvas dienviddaļā ir sastopami lieli boreālo mežu masīvi, piemēram, Dzūkijas etnogrāfiskajā novadā.

Platlapju mežos nav vienas dominējošās koku sugas. Tajos saglabājušies mežsaimnieciski maz ietekmētiem mežiem raksturīgi un bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai svarīgi elementi – dobumaini koki, sausokņi, liela izmēra kritalas, kas ir būtisks faktors daudzu augu, kukaiņu, putnu un dzīvnieku sugu izdzīvošanai.

Purvainā mežā ir sastopami vaivariņi, dzērvenes, dažādas sfagnu sūnas, kā arī sīkas priedītes, egles, purva bērzs, melnalksnis, sīki krūmi un dažādas grīšļu sugas.

Pārplūstoši, pārmitri platlapju meži jeb aluviāli krastmalu meži visbiežāk ir sastopami ūdensteču tuvumā. Ejot gar Gauju, Nemunas upi un Dubīsu, šādus mežus var sastapt ik pa laikam.

Ainaviski krāšņi un daudzveidīgi ir nogāžu un gravu meži, kas sastopami upju gravās un ielejās. Šeit ozoli, liepas un gobas mijas ar skujkokiem. Nereti dabas daudzveidību krāšņo atsegumi un alas, nelielas ūdensteces, kas palielina vietas bioloģisko daudzveidību.

Lietuvai ir raksturīgi ozolu meži, kurus veido ozola, liepas vai parastā skābarža audzes. Ozolu mežus var redzēt Nemunas un citu lielo upju ielejās.

Mežu plašākā izpratnē veido daudzas mežaudzes, kas radušās dažādos laikos, augušas nevienādi un veidojušās dažādos vēsturiskajos un ekonomiskajos apstākļos – gan pilnīgi dabiski, gan ar cilvēka iesaisti. Mežs ir dažāds, daudzveidīgs, un tajā ir vieta daudziem iemītniekiem, kuriem katram ir vajadzīga mazliet atšķirīga māja, cits mitrums un apgaismojums. Daudzveidība un līdzsvars starp dabas aizsardzību un mežu apsaimniekošanu nodrošina to, ka varam baudīt meža ekosistēmu gan pastaigās, gan sēņojot un ogojot, gan gūstot no tā saimniecisko labumu.

Mežu apsaimniekošana

Mežtaka vijas cauri gan aizsargājamiem mežiem, gan saimnieciskajiem mežiem. Meža apsaimniekošana saimnieciskajos mežos pamatojas uz meža apsaimniekošanas ciklu, kas atbilst 80–120 gadu periodam.

                                                             Attēls: Latvijas valsts meži

Meža apsaimniekošanas cikls aptver vienas mežaudzes mūžu. Tas sākas no īpaši atlasītos kokos ievāktām sēkliņām, kuras kokaudzētavās izaudzē līdz stādam. Jaunos kociņus stāda katrai koku sugai piemērotākajos augšanas apstākļos. Tā atjauno mežu un izveido jaunaudzi. 

Lai izaugtu skaists un kvalitatīvs mežs, tas ir jākopj. Kociņiem sasniedzot 1,5–2 metru augstumu, veic jaunaudžu kopšanu, atbrīvojot vērtīgākos un veselīgākos jaunos kokus no savstarpējās konkurences un veidojot attiecīgajam meža tipam atbilstošu koku sugu sastāvu. Tas ir pamats veselīgam – pret snieglauzi, vējgāzi un citiem bojājumiem noturīgam – un vērtīgam mežam. Kociņu retināšanas darbus vairāku gadu garumā atkārto divas, trīs reizes. Tieši jaunaudzēs atrodamas meža zemenes un avenes, brūklenes, bet vēlāk arī mellenes.

Lai augtu skaists un kvalitatīvs mežs, tas jāturpina kopt, arī audzei kļūstot par vidēja vecuma mežaudzi. Tādējādi kokiem tiek veidots noturīgs stumbrs un labi attīstīts vainags, kas piesaista vairāk ogļskābās gāzes.

Koku augstumam sasniedzot 12 m, mežā tiek veikta retināšana, lai vēl vairāk atbrīvotu vietu kokiem, nodrošinot tiem gaismu un telpu augšanai. Vidēja vecuma audzēs retināšanu veic 1–2 reizes atkarībā no nepieciešamības. 

Mežam sasniedzot galvenās cirtes vecumu, tiek veikta vienlaidus atjaunošanas cirte, lai dotu vietu jaunam mežam. Līdz ar to meža apsaimniekošanas cikls noslēdzas, lai atkal sāktos no jauna ar meža atjaunošanu.

Mūsdienās meža apsaimniekošanas ciklam ir svarīga videi saudzīga, ekonomiski pamatota un sociāli atbildīga meža apsaimniekošana, kā ietvaros tiek vairotas meža vērtības, audzētas produktīvas audzes, iegūti dažādi koksnes un nekoksnes meža produkti un nodrošinātas atpūtas iespējas mežā.