6. posms. Līgatne - Cēsis. Gaujas Nacionālais parks.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar papīrfabriku, kas ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā (apskatāms ar gidu). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fabrikas strādniekiem Līgatnē uzcēla dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Interesantas ir pagrabalas (> 200), kuras vēl joprojām izmanto kā mantu noliktavas un dārzeņu glabātuves.

Atrodas Līgatnē, Pilsoņu iela 1. Par papīrfabrikas vēstures sākumu var uzskatīt laiku, kad Rīgas tirgotāji K. Štorhs un K. Kibers sāka celt papīra manufaktūru veco papīrdzirnavu vietā. Vienlaikus uzbūvēja arī strādnieku dzīvojamās ēkas, kas mūsdienās ir nozīmīga Līgatnes pilsētvides sastāvdaļa. Izmantojot straujās Līgatnes upītes ūdens enerģiju, te ražoja rakstāmpapīru, vēstuļpapīru un ietinamo papīru. 1858. g. barons Grothuss no K. Kibera mantiniekiem papīrfabriku nopirka un uzstādīja divas Skotijā ražotas papīrmašīnas. 19. gs. pirmajā pusē fabrikā strādāja ~ 100 cilvēki, 19. gs. beigās - 600, bet 20. gs. sākumā ap 800. Te g.k. ražoja rakstāmpapīru, taču gadījās arī speciālie pasūtījumi. 1. pasaules kara laikā te ražoja papīru, uz kurām drukāja Krievijas Ģenerālštāba kartes. Tādējādi, fabrika ar saviem izstrādājumiem ieņēma stabilu vietu Krievijas papīra tirgū. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja burtnīcas u.c. produkciju, ko sūtīja uz visām Padomju republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo dažāda veida ietinamos papīrus. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes TIC piedāvā ekskursiju (tālrunis + 371 64153313) pa vēsturisko centru ar stāstījumu par fabrikas strādnieku un administrācijas sociālo dzīves modeli 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad fabrika, veicot vērienīgus būvniecības darbus, uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas labi saglabājušās līdz šodienai.

Degustācijas. Tel: +371 26521467, 28602642.

Kustību nodrošina upes straumes spēks.

Smilšakmens atsegums 600 m garumā.

2000 m2 platībā 9 m zem zemes, atvērts apskatei. Tel: +371 64161915, 26467747.

Augstākais devona iežu atsegums Latvijā – 43 m.

Amata ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tādēļ pavasaros šeit pulcējas ūdenstūristi – sportisku aktivitāšu un asu izjūtu cienītāji! Lejpus Rīgas-Veclaicenes autoceļa Amata ieplūst dziļā ielejā, kur upes vidējais kritums pārsniedz 3 m/km, lejtecē sasniedzot pat 8 - 10 m/km. Ūdenstūristi parasti izmanto upes posmu no Melturiem līdz Zvārtes iezim vai Līgatnes–Kārļu ceļa tiltam (Veclauču tilts). Taču jāatceras, ka Amata nav domāta iesācējiem! Pēc ilgstošām lietavām upe var būt braucama arī citos gadalaikos. Amatas ieleja ir pievilcīga ar saviem iespaidīgajiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, sauktiem par iežiem, no kuriem zināmākie ir Vizuļu iezis (te var veidoties skaists leduskritums), Ainavu krauja, Ķaubju iezis, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis  un Lustūzis. No Melturiem līdz Veclaužu tiltam gar upes labo krastu ir nomarķēta (oranži punkti uz koku stumbriem) t.s. Amatas ģeoloģiskā taka. Takai ir trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis (abi posmi var būt ekstrēmi!) un Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājienu var veikt jebkurā laikā, izņemot dziļā sniegā. Iespaidīgākie skati būs vērojami bezlapu laikā. Tiesa, braucot ar laivu, atsegumu vērošanai un fotografēšanai nesanāks laiks, jo būs jākoncentrējas uz šķēršļiem upē.

Viens no gleznainākajiem smilšakmens atsegumiem Latvijā.

Brīvdabas ZOO – kamieļi, lamas, alpakas u. c. Tel: +371 20009097.

Vasarā piedzīvojumu parks, ziemā – slēpošanas un snovborda trases. Tel: +371 26400200.

Kempings vasarā, slēpošanas kalns ziemā. Tel: +371 26266266.

Objekts atrodas Cīrulīšu dabas takās.

Objekts atrodas Cīrulīšu dabas takās.

Objekts atrodas Cīrulīšu dabas takās.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!