Pirmās alejas Latvijā parādījās jau 18. gs. sākumā, vēlāk tās masveidā sāka stādīt muižnieki, sekodami Rietumeiropas dārzu un parku modei 19. gs. sākumā.  Parasti alejas veda uz kungu namiem un baznīcām. Kad Baltijas guberņās zemnieki varēja iegādāties īpašumus, viņi sāka stādīt alejas ap savām mājām. Kaut arī alejas veidoja ne tikai no vietējām, bet arī introducētajām (ievestām) koku sugām, izturīgākas izrādījās pirmās, tādēļ Latvijā biežāk sastopamas ozolu un liepu alejas, retāk – lapegļu. Vecu ozolu alejas ir nozīmīga dzīves vide dažādām sēņu (t.sk. piepju), kukaiņu, ķērpju, sūnu, zīdītāju un putnu sugām. Latvijā 64 ainaviski skaistākajām un nozīmīgākajām alejām ir aizsargājama dabas pieminekļa statuss. Jaunmoku un Vecmoku alejas arī ir iekļautas aizsargājamo aleju sarakstā.