Lielirbe
Ciems izvietojies abos Irbes (Dižirve, Īra) upes krastos («jūrspuse» un «zemspuse») apm. 6 km garumā pie tās ietekas jūrā. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju un vairāk kā 70 māju. Ciemam cauri brauca mazbānītis, kas nodrošināja satiksmi ar apriņķa centru Ventspili, Dundagu un Stendi, un tālāk ar Rīgu. Irbes grīvā atradusies seno lībiešu jūras braucēju osta. Šodien tik klusā jūrmala ar 10 mājām 19. gs. beigās bijusi aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs.
Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.