Mazirbe
Mazirbe
Viena no senākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes zvejnieku apdzīvotajām vietām. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1387. gadā kā „Willa minor Irwa”. Ciems ir izveidojies netālu no Mazirbes upes grīvas. Lībieši upi sauca par Irē joug, bet pašu ciemu par Irē. Ciems jau no seniem laikiem bija veidojies divās daļās – lībiskajā zvejniekciemā pie jūras un ciema dienvidu daļā ar Irbes baznīcu, mācītājmuižu, kapsētu, krogu un dažām Dundagas muižas sētām tālāk zemes iekšienē.
Latvijas brīvvalsts gados Mazirbe bija strauji augošs ciems. 1939. gadā ciemā bija 77 lauku un zvejnieku saimniecības, bet māju skaits vēl lielāks – 82 mājas. Mazirbē bija baznīca, mācītājmuiža, pasts, skola, veikali, aptieka, frizētava, fotoateljē. Brausku ceplī taisīja ķieģeļus, gaterī zāģēja kokmateriālus, mazais bānītis savienoja Mazirbi ar Ventspili, Dundagu un Stendi. Aktīvi darbojās zvejnieku kooperatīvs „Zivs”. Ciemā ritēja rosīga kultūras un sabiedriskā dzīve. 1935. gadā Mazirbē dzīvoja 438 iedzīvotāji. Lībiešu īpatsvars ciemā bija zems, tikai 66 lībieši (15%). Ciemā dzīvoja 350 latvieši (80%), kā arī daži citu tautību pārstāvji – igauņi, vācieši, krievi, baltkrievi.
Mazirbes ciemam bija liela nozīme lībiešu atmodā.
Mūsdienās Mazirbē dzīve vairs nav tik dinamiska kā 20. gs. vidū, taču rosība ciemā nav izsīkusi. Tajā ir ap 60 saimniecību, daļa gan apdzīvotas tikai vasarās. Mazirbi par savu dzīvesvietu deklarējuši apmēram 90 iedzīvotāju. Vasarās iedzīvotāju skaits būtiski pieaug uz vasarnieku un tūristu rēķina. Kādi desmit zvejnieki nodarbojas ar piekrastes zveju. Ir veikals, vairākas viesu mājas.
1387 wurde die Ortschaft urkundlich als Minor Irva bezeichnet. Bis zur Mitte des 20. Jh. war Mazirbe das größte livische Dorf an der kurländischen Küste: ein Fischerdorf und Zentrum für Schiffsverkehr. Im Dorf gab es eine Kirche, eine Schule, eine Apotheke, Forstwirtschaft, mehrere Läden, ein Post- und Telegraphenamt, einen Bahnhof, ein Sägewerk, ein Friseurgeschäft, eine Bäckerei und eine Fotowerkstatt. In Brauskas wurde eine Ziegelbrennerei betrieben. In den 30er Jahren des 20. Jh. wurde von der Fischergenossenschaft ein Fischverarbeitungswerk errichtet. 1923 wurde hier die Livische Gemeinschaft gegründet und 1939 das Livische Volkshaus eröffnet. Gegenüber dem Volkshaus befindet sich der Bauernhof Stūrīši (Familienhaus von Taizeļi), in dem man livische Haushaltsgegenstände besichtigen und auf Bestellung die lokalen Spezialitäten verköstigen kann. In Mazirbe lebten die ersten Vorsitzenden der Livischen Gemeinschaft, Kārlis Stalte und Mārtiņš Lepste. Der Kulturarbeiter Kārlis Stalte (1870–1978) war ein langjähriger Küster und Organist von Mazirbe und Mārtiņš Lepste Lehrer der livischen Sprache in den 30er Jahren des 20. Jh. Von außen ist das Gebäude der ehemaligen Seefahrtschule zu sehen, in der im Zeitraum von 1894 bis 1914 ca. 2.000 Studenten ausgebildet wurden. Während der Sowjetzeit befand sich hier ein Militärposten – „zastava“.