Baltijas valstis sedz bieza nogulumiežu – smilts, grants un māla sega, kas veidojusies Kvartāra periodā, ledājam sākotnēji uzvirzoties tagadējo Baltijas valstu teritorijai un pēc tam atkāpjoties no tās. Pateicoties ledājam, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ir bieži sastopami laukakmeņi – ledāja atrauti un nesti iežu gabali, kas, ledājam izkūstot, palika vietās, līdz kurām tie bija atnesti. Jo tālāk ledājs akmeņus pārvietoja, jo noapaļotāki un mazāki tie kļuva. Tādēļ ir vērojama likumsakarība, ka vislielākie laukakmeņi atrodami Ziemeļigaunijā, kur tie nereti atgādina nošķeltus klintsbluķus, bet mazākie un visnoapaļotākie – Lietuvā. Ir vietas, kur laukakmeņi veido lielus sakopojumus – kaudzes, grēdas un vaļņus. Upēs akmeņu sakopojumi veido krāces un straujteces, kas ir interesantas ūdenstūristiem. Akmeņi ir visur – pļavās, laukos, tīrumos, mežos, upju un ezeru krastos, jūrā, virs un zem ūdens. Akmeņiem ir liela loma baltu tautu tradicionālajā kultūrā un vēsturē – teikās, nostāstos, ticējumos un tradīcijās. Ar akmeņiem ir bijuši saistīti senie pagānu rituāli.