|
Viena no senākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes zvejnieku apdzīvotajām vietām. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1387. gadā kā „Willa minor Irwa”. Ciems ir izveidojies netālu no Mazirbes upes grīvas. Lībieši upi sauca par Irē joug, bet pašu ciemu par Irē. Ciems jau no seniem laikiem bija veidojies divās daļās – lībiskajā zvejniekciemā pie jūras un ciema dienvidu daļā ar Irbes baznīcu, mācītājmuižu, kapsētu, krogu un dažām Dundagas muižas sētām tālāk zemes iekšienē.
Latvijas brīvvalsts gados Mazirbe bija strauji augošs ciems. 1939. gadā ciemā bija 77 lauku un zvejnieku saimniecības, bet māju skaits vēl lielāks – 82 mājas. Mazirbē bija baznīca, mācītājmuiža, pasts, skola, veikali, aptieka, frizētava, fotoateljē. Brausku ceplī taisīja ķieģeļus, gaterī zāģēja kokmateriālus, mazais bānītis savienoja Mazirbi ar Ventspili, Dundagu un Stendi. Aktīvi darbojās zvejnieku kooperatīvs „Zivs”. Ciemā ritēja rosīga kultūras un sabiedriskā dzīve. 1935. gadā Mazirbē dzīvoja 438 iedzīvotāji. Lībiešu īpatsvars ciemā bija zems, tikai 66 lībieši (15%). Ciemā dzīvoja 350 latvieši (80%), kā arī daži citu tautību pārstāvji – igauņi, vācieši, krievi, baltkrievi.
Mazirbes ciemam bija liela nozīme lībiešu atmodā.
Mūsdienās Mazirbē dzīve vairs nav tik dinamiska kā 20. gs. vidū, taču rosība ciemā nav izsīkusi. Tajā ir ap 60 saimniecību, daļa gan apdzīvotas tikai vasarās. Mazirbi par savu dzīvesvietu deklarējuši apmēram 90 iedzīvotāju. Vasarās iedzīvotāju skaits būtiski pieaug uz vasarnieku un tūristu rēķina. Kādi desmit zvejnieki nodarbojas ar piekrastes zveju. Ir veikals, vairākas viesu mājas.
|
|
Daļā Ziemeļkurzemes piekrastes ciemos bija aizliegts iet jūrā, taču Mazirbē varēja zvejot stingrā robežsargu uzraudzībā. Mazirbes jūrmalas mežā laivas nonāca laikā, kad mainījās flote – vecie kuģīši savu laiku bija nokalpojuši, vietā nāca jauni un vecos pameta mežā.
|
|
Uzcelts 1939. gadā “ar savas tēvzemes Latvijas un radu tautu – somu, igauņu, ungāru palīdzību”. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Augusta pirmajā sestdienā šeit svin Lībiešu svētkus. +371 28603233
|
|
Apskatāma arī izstāde “Lībiešu tambors” (tamborēti rokdarbi). +371 29469165
|
|
Vienīgais šāda veida objekts Latvijā. Saņemta Kultūras zīme «Latviskais mantojums» par Lībiešu krasta kultūrvides saglabāšanu un daudzināšanu. +371 26493087
|
|
Ciema sākumu Košraga galā iezīmē nelielā Pitragupe, saukta arī par Kukšupi. Pitrags pirmo reizi vēstures dokumentos minēts 1582./1583. gadā Piltenes nodevu reģistrā. 1826. gadā ciemā bija vienpadsmit sētu, kurās dzīvoja 190 iedzīvotāji. Pitradznieki bija aktīvākie protestētāji pret Dundagas barona jaunajiem nomas līgumiem 1859. gadā, kas vēsturē iegājuši kā Dundagas zemnieku nemieri. Pitradznieki bija arī aktīvi baptisti, 1902. gadā ciema centrā viņi uzcēla lūgšanu namu. Nostāstus par pasaules gala sludināšanu un gaidīšanu Pitragā vēl joprojām var dzirdēt no piekrastes vecākās paaudzes ļaudīm. Lūgšanu nams bija vienīgā baznīca Lībiešu krastā, kas padomju laikos turpināja funkcionēt kā dievnams. Pitragā dzimusi un dzīvojusi izcilā lībiešu folkloras teicēja Marija Šaltjāre (1860–1930). Viņa stāstījusi vairāk nekā 200 pasaku un teiku, teikusi vairāk par 90 tautasdziesmām, rotaļām, devusi daudz ziņu par svētku atzīmēšanu, lībiešu ticējumiem un sadzīvi.
1935. gada tautaskaites dati rāda, ka Pitragā kopā bija 51 saimniecība un dzīvoja 219 iedzīvotāji. Tikai 59 (27%) no tiem bija lībieši. Pamatnodarbošanās, tāpat kā citos ciemos, Pitragā bija zvejniecība. Ciemā darbojās vairākas ķilavu apstrādes darbnīcas (kūres). Arī Pitragā 1938. gadā uzbūvēja molu jūras mēslu savākšanai. Ciemā bija divi veikali, netālu no ciema, Kukšupē, darbojās ūdensdzirnavas. Jau 1939. gada rudenī Pitragā ierīkoja PSRS armijas militāro bāzi.
Tāpat kā citos lībiešu jūrmalciemos, arī Pitragā dzīve rosīga kļūst vasarās. Ziemā apdzīvotas ir kādas desmit mājas, pastāvīgo iedzīvotāju ir nedaudz vairāk nekā kaimiņciemos – apmēram 30.
|
|
Tiek uzskatīts par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu, kas veidojies 17. gadsimtā. 1826. gadā ciemā bija četras sētas – “Anduļi”, “Žoki”, “Kinne”, “Tillemači” – ar 74 iedzīvotājiem. Minētās mājvietas ir saglabājušās līdz mūsdienām un veido ciema centrālo daļu. 19. gs. vidū “Žokos” darbojās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem Dundagas jūrmalas ciemos, savukārt “Anduļos” pierakstīti lībiešu folkloras paraugi vairāk nekā jebkurā citā lībiešu sētā. 1935. gadā Košragā bija 19 saimniecības, 115 iedzīvotāji, no kuriem 42 bija lībieši. Nelielajā Košragā vairāk nekā citos jūrmalas ciemos saimniecības ir nodēvētas lībiešu vārdos: “Valdamo” – Baltzemes, “Alabi” – Vītoli, “Kūvali” – Mēness gaisma,“Eļmi” – Dzintari,”Virgo” – Atmodas, “Norpiedagi” – Jaunpriedes. “Norpiedagu” sētā dzīvoja zvejnieks, lībiešu sabiedriskais darbinieks, viens no Līvu savienības dibinātājiem, pazīstams laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884–1968). 1938. gadā D. Volganska vadībā Košragā uzbūvēja molu mudas (jūras mēslu) savākšanai. Savukārt Somijā dzīvojošais D. Volganska dēls Edgars Vālgamā (Vaalgamaa, 1912-2003) bija vienīgais lībietis, kurš ieguva augstāko teoloģisko izglītību. Viņš somu valodā ir pārtulkojis latviešu eposu “Lāčplēsis”.
Košrags mūsdienās ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, jo ciems vēl labi atspoguļo seno zvejniekciemu apbūves tradīcijas. Mūsdienās Košragā ir vairāk nekā 20 māju, tomēr pastāvīgi tiek apdzīvotas tikai dažas. Dzīve rosīgāka kļūst vasarā, kad pilsētnieki ierodas savās vasaras mājās.
|
|
Ciems vēstures avotos minēts jau 1310. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā Saunagā darbojās pamatskola, bija veikals, brētliņu sālītava. Mūsdienās cauru gadu ciemā apdzīvotas tikai dažas mājas, pastāvīgie iedzīvotāji ir vien kāds ducis, taču vasarās ciems zeļ un plaukst. Mājas ir labi uzturētas un sakoptas, jaunbūves iekļaujas tradicionālajā apbūvē.
|