Mežtaka - Gaujas NP

Aiz „Rāmkalniem” Mežtaka uzvijas augstajā Gaujas senlejas stāvkrastā un pa tā augšdaļu izved cauri Gaujas ciemam, līdz atkal nonāk lejā. Tālāk tā šķērso Lorupi un aizvijas gar Gaujas līkumiem līdz vienam no iespaidīgākajiem Gaujas atsegumiem – Velnalas klintīm, tad uzved Ķeizarskatā un apmet loku līdz Ķeizarkrēslam, Kaķīškalna „Mežakaķim” un Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei, līdz sasniedz Siguldas centru.

Izmetusi loku cauri Siguldai, Mežtaka gar Vējupītes gravas kreisā krasta augšdaļu nonāk līdz Paradīzes kalnam, no kura pa stāvām kāpnēm ved lejup Gaujas senlejā un Vējupītes gravā. Lielāko daļu no tālākā maršruta Mežtaka virzās pa mazām, vientuļām meža takām un cauri nelielām pļavām (jūnijā zied sveķenes), šķērsojot daudzu mazo upīšu gravas, kuru krastos slejas smilšakmens atsegumi. Posma pēdējie seši kilometri virzās pa nelielu ceļu gar Līgatnes dabas takām. Pirms Līgatnes Mežtaka paceļas augšup pa Gaujas senlejas nogāzi, bet Līgatnē atkal nolaižas Līgatnes upītes dziļajā gravā, kuras krastos izvietojies bijušās Līgatnes papīrfabrikas ciemats.

Viens no ainaviski skaistākajiem Mežtakas posmiem ved cauri vēsturiskajam Līgatnes papīrfabrikas ciematam, gar Spriņģu iezi izlīkumo pa Skaļupes takām un Mitoloģisko taku, iegriežoties vienā no Dzelzs priekškara slepenākajiem objektiem – Padomju bunkurā, tad turpinās pa ceļu gar Roču rezervātu, šķērso Amatu, pa kuras ģeoloģisko taku (skaistākais un klinšainākais Amatas posms) nonāk līdz Zvārtes iezim. Tālāk Mežtaka uzskrien Amatas ielejas augstajā krastā un pa vēsturisko Cēsu–Rīgas „lielceļu” (tagad – mazs lauku un meža ceļš ar vecajiem ceļa stabiem) aiziet līdz Rakšiem, atkal paceļas Vāļukalnos un no Ozolkalna gar Gaujas krastu izlīkumo Cīrulīšu dabas takās, kas bagātas ar smilšakmens klintīm un avotiem. Pie Gaujas ielas tas beidzas, taču ceļinieki pa šo ielu var aiziet līdz 2,8 km attālajai Cēsu vecpilsētai, vēl vienu dienu pavadīt Cēsīs un tad turpināt maršrutu.

Līdz ūdenstūristu apmetnei „Lenči” Mežtaka ved pa nelieliem – mežu, Gaujas loku un vecupju ieskautiem – ceļiem un takām, bet pirms Ērģeļu klintīm tā iekļaujas apkaimes izteiktajā reljefā, ievērojami „ceļoties” un „krītot” mazu strautu izvagotajā Gaujas senlejas krasta nogāzē. Aiz Ērģeļu klintīm Mežtaka mazu brīdi pagriežas atpakaļ Cēsu virzienā, bet Pieškalnos – uz Rāmniekiem, pie kuriem pa tiltu šķērso Gauju. Aiz ūdenstūristu apmetnes „Jāņrāmis” Mežtaka pilnībā attaisno savu nosaukumu, turpmākos kilometrus līkumojot pa skaistu, gaišu skujkoku mežu, līdz sasniedz „Caunītes”, pie kurām atrodas viena no Gaujas krastu skaistākajām atpūtas vietām.

No „Caunītēm” Mežtaka ved pa skaistiem priežu siliem un mētrājiem, pāri vai apkārt pakalniem un nogāzēm. No Sietiņieža paveras viens no skaistākajiem Gaujas skatiem, un te ir vērts izstaigāt Sietiņieža dabas taku. Tālākais maršruts līdz pat Valmieras pievārtei ved pa mežiem, garām nelielām viensētām. Aiz Valmieras apvedceļa Mežtaka ved pa pilsētas ietvēm, bet pēdējo posmu no tautā iesauktā „Dzelzīša” (bijušā šaursliežu dzelzceļa tilta) līdz pat Cēsu ielai – pa mazām Gaujas krasta koku ieskautām takām un ceļmalu.