12. posms. Oviši - Miķeļtornis. Dižjūra.

Lūžņa ir vairākus kilometrus garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. tur bijušas 36 mājas un 2 laivu piestātnes. Šodien saglabājušās tikai sešas mājas. Padomju okupācijas gados Lūžņas apkārtnē atradās padomju armijas militārā bāze, kuras būvju paliekas vēl saskatāmas šodien.

Te apglabāta pēdējā lībiešu valodas rietumu dialekta pratēja Lizete Švanenberga (1902.-1987.).

Zināms arī kā robežkalns. Tas ir valsts aizsargājams arheoloģiskais piemineklis, atrodas starp diviem novadiem. Gar kalnu tek Vecnābeles upe, saukta arī par Lūžupi vai Nabeļupi. Kalns atrodas ~0,3 km attālumā uz DR no "Vētru" mājām.

Tagadējo nosaukumu (agrāk Pize, lībiski Pizā, kas latviski nozīmē kārklu vica) ciems ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas, kuru nosauca par Mihailovskij majak, vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Šobrīd ciemā apdzīvotas vien 8 mājas.

Miķeļtornis jeb Miķeļbāka ir augstākā bāka Baltijā, tās augstums - 59 m. Bāka apskatāma tikai no attāluma.

Miķeļtorņa (Pizes) baznīca uzcelta no sarkanajiem ķieģeļiem 1883. g. vecās luterāņu guļbūves celtnes vietā. Iekšējā apdarē redzami seni ornamenti. 1963.-1989. g. draudze nedarbojās un ēkā bija pionieru nometnes klubs. Baznīca apskatei pieejama tikai pirms un pēc dievkalpojumiem, kas notiek lielākajos svētkos.