Sīkrags

Viena no vecākajām lībiešu apmetnēm, kas dokumentos minēta jau 1387. gadā. 17. gs. te izveidojās viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. Sīkrags tolaik bija lielāks ciems nekā Mazirbe. Pastāv uzskats, ka Irbes draudzes pirmā baznīca atradusies Sīkragā un tā celta 17. gs. otrajā pusē. Sīkraga vecā kapsēta, kas veidojusies pakalnā blakus senās baznīcas vietai, ciema vidū redzama vēl mūsdienās.

Latvijas brīvvalsts laikā Sīkrags bija viens no rosīgākajiem lībiešu zvejniekciemiem, kurā aktīvi zvejoja kādi 60 zvejnieki. Ciemā bija spēcīgas lībiešu valodas pozīcijas. No 193 Sīkraga iedzīvotājiem 85 bija lībieši (44%). Gandrīz visās lībiešu ģimenēs lībiešu valoda vēl bija galvenā saziņas valoda. 1922. gadā te izveidojās pirmais lībiešu koris. Sīkragā dzimuši un auguši nozīmīgi lībiešu kultūras darbinieki — mūziķe un diriģente Hilda Grīva (1910–1984), lībiešu valodas kopējs, teicējs un dzejnieks Pēteris Dambergs (1909–1987), grafiķe Baiba Damberga (dz. 1957). 

Sīkragam valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statuss ir vēl kopš 1983. gada. Aizsardzības zona ietver seno ciema centru ar Ķeļķu, Jaunklāvu, Kilāsidāmi, Vīnamegu, Baznīckalnu un Vecvalku (Ķirškalnu) mājām. Mūsdienās ciems atdzīvojas tikai vasarās. Ziemas periodā Sīkragā pastāvīgi dzīvo tikai dažas ģimenes.